Katrā gleznā, vienalga – puķēs vai ainavā – saskatu sevi. Varbūt esmu paslēpies kādā ūdens burbulī?
“Katrā gleznā, vienalga – puķēs vai ainavā – saskatu sevi. Varbūt esmu paslēpies kādā ūdens burbulī? Redzu arī, ka šaubos par sevi un savām spējām. Tomēr par pienākumu uzskatu ar mākslinieciskiem līdzekļiem cīnīties pret netaisnību, likt cilvēkiem domāt par savas dzīves uzdevumu, attieksmi pret notiekošo un citiem cilvēkiem. Ar laika distanci redzu, ka ar valsts iekārtu maiņu esam ne tikai ieguvuši, bet arī daudz ko zaudējuši,” saka mākslinieks Hardijs Gruduls.
Viņš vēlas no pussnaudas atmodināt citus novada māksliniekus un radošus cilvēkus. Hardijs ir pārliecināts, ka “mums nekad nebūs viss, ko gribam”, tomēr aicina vērsties pret mežonīgo kapitālismu. Metāla skulptūra “Mobilais deputāts”, kas stāv pie Alūksnes pilsētas administratīvās ēkas kāpnēm, ir viena no viņa iecerēm, kas radusi realizāciju. Mākslinieks domā šo darbu dāvināt 8.Saeimas deputātiem. “Tas būs labs atgādinājums par plaisu, kas šķir bagātos un nabagos. Turklāt to var praktiski izmantot – kabatas vietā ir pelnu trauks, kas noderēs deputātiem pīppauzēs,” viņš atklāj.
Piesaka karu Andrim Šķēlem
Daļu bērnības Hardijs pavadījis bērnunamā. Tagad tajā esot pils, kur uzdzīvo kungi. “Bērnunamā mūs pēra, sita un mērdēja badā. Arī vēlāk dzīvē neesmu daudz jutis labu attieksmi, tāpēc cenšos pārestības kompensēt ar labestību. Vismaz cenšos,” uzsver mākslinieks. Viņš gleznās parāda dzīves realitāti, jo daudzi to neizprot. “Ja tiesiskā ceļā nevar panākt normālus dzīves apstākļus visiem, tad ir vajadzīga jauna revolūcija. Nevar samierināties ar to, ka daži paņem visu, citiem neatstājot neko,” atzīst H.Gruduls.
Tautas partija lepojas, ka finansiāli atbalstījusi skolu, sporta zāļu un ielu remontu. Bet vai tam izlietoti partijas līdzekļi? Gleznotājs Andri Šķēli uzskata par savu ienaidnieku numur viens. “Tādu ir daudz, bet es pieteikšu viņam karu. Cik viņš zags, tik es dāvināšu savas gleznas,” skaidro mākslinieks. Viņam pietiek ar mazumu, tāpēc var dzīvot ar tīru sirdsapziņu.
Gaisma no atkritumu konteinera
“Zīmējis esmu vienmēr. Mācījos neklātienē Maskavas Tautas universitātē, bet uzskatu, ka vērtīgākus darbus spēj radīt tie, kam tā izpaužas talants, nevis akadēmiju beigušie,” skaidro mākslinieks. Akadēmija uzliekot profesionālos rāmjus. Hardijs tos neievēro. Viņš grib “izlauzties” no tradicionālās glezniecības, nepieņem un nekopē citu paņēmienus. “Reālisma tradīcijas ir jāturpina, bet citādi. Ar abstrakto mākslu nav iespējams aizkustināt sirdis un izraisīt pārdzīvojumu,” uzskata gleznotājs. Viņš darbojas abos stilos, kas apliecina spēju strādāt dažādās manierēs. Tomēr par vērtību H.Gruduls atzīst tikai reālisma darbus.
Idejas gleznām ir iznēsātas gadiem ilgi, un mākslinieks tās realizē “kā Dievu lūdzot”. Gleznojot dabu, Hardijs aizmirst visu pasauli un nemana apkārt notiekošo. Viņš negrib, ka kāds traucētu darbā.
“Protams, var arī tā, bet nopietni radīt varu tikai vienatnē. Tā ir pielūgsme. Gleznojot pārceļos it kā citā pasaulē,” viņš atklāj. Tad glezno viņa pirksti, ko vada sirds, nevis prāts. Citi šo procesu izjūt kā svētkus, bet H.Gruduls jūt, ka tajā “patērē sevi – enerģiju un iekšējo gaismu”.
Gaismu gleznotājam dod dzīve. “Es redzu, ka tantiņa paceļ atkritumu konteinera vāku, un manī rodas gaisma. Tas nozīmē, ka man šī aina ir jāuzzīmē. Mūsdienu cilvēki ir vienaldzīgi, bet nākamās paaudzes to nosodīs, tāpēc kādam ir jāatklāj šī laika ēnas puses. Neviens cits to nedara, tātad man ir jāpasaka patiesība. Tā ir pirmais bauslis mākslā,” uzsver Hardijs. Viņš tāpat kā van Gogs to ir atzinis par savu kredo, gleznās aizstāvot vājākos.
Bez sievietēm nebūtu mākslas
H.Gruduls domā, ka vajadzētu apvienot vairākus mākslas žanrus, lai radītu spēcīgāku iespaidu.
“Gleznotāju, mūziķi vai skulptoru savtīgos nolūkos var izmantot biznesmeņi, kam ir daudz naudas. Bet kopā mēs būsim spēks. Tāpēc meklēju iespējas savu darbu iespaidu papildināt ar skaņu vai dziesmu. Tad skatītāji labāk uztvers manu domu,” rosina mākslinieks.
Viņš ir pārliecināts, ka gleznu rada ar noteiktu mērķi, lai skatītājs saprastu. Hardijs atzīst, ka tas ir pareizāk nekā kaut ko uzmālēt un teikt, lai katrs domā, ko grib. “Mobilais deputāts” bija kā “pirmais kucēns”, ko darināja metālkalējs pēc mākslinieka skices. Skulptūras atklāšanā piedalījās reperi, aktieri un citi mākslinieki. “Kalējs ir praktiķis, bet es esmu tikai lidotājs jeb sapņotājs, tāpēc man patīk sadarbība. Varbūt varam kaut ko realizēt arī kopā ar galdnieku vai stikla pūtēju,” prognozē Hardijs.
Gleznotājs atzīst, ka bez sievietes nebūtu mākslas. “Nākamgad 8.martā gribētu sagatavot izstādi sievietēm. Tajā būs redzamas “salauztas” sievietes, jaukas māmiņas un arī bomzenes. Dažādas sievietes attēlošu dažādos stilos. Varbūt tos nevar saukt par stiliem, bet izjūtām,” viņš saka.
Hardijs pieļauj, ka viņam nav sava stila. Bet arī latviešu glezniecības vecmeistaram Janim Rozentālam neesot bijis vienota stila. No mūsdienu gleznotājiem viņam tuva ir Aija Zariņa, jo uzdrošinās strādāt tā, kā vēlas.
Par naudu nevar nopirkt
H.Gruduls ir pārliecināts, ka viņam labākie gadi vēl priekšā. Tie būs tad, kad viņš atzīs, ka glezna ir izdevusies. Mākslinieks ir prasīgs pret sevi, tomēr cer, ka tāds brīdis pienāks.
“Gleznojot man reizēm ir nevaldāmi jāsmejas par sevi. Tas parasti notiek tad, ja darbā nejauši parādās kaut kas tāds, ko nevarēju pat iedomāties. Tātad tas nāk no zemapziņas,” secina Hardijs.
Padomju varas gados viņš rakstīja lugas, kur atmaskoja šo iekārtu. Tās, protams, nepublicēja, bet vēlāk rakstītais sadega kopā ar māju. H.Gruduls domā, ka tāds bijis likteņa lēmums.
“Varbūt vārds ir stiprāks nekā glezna? Tomēr pēc izlasīšanas to ātri aizmirst. Bet glezna ir redzama, tātad vairāk iespaido,” viņš salīdzina. Hardijs vēlas iemūžināt politiski represēto piemiņu. Viņš uzskata, ka tas ir svēts darbs, par ko nedrīkst prasīt samaksu.
“Nevar attēlot sāpes mākslas darbā, un tad to pārdot. Tas ir likteņa izaicinājums, jo par naudu nevar nopirkt patiesību un sirdi,” akcentē gleznotājs.
***
Atziņas
Neieredzu Rīgu! Tā atgādina vecu, nokrāsojušos staiguli.
Dzeju nelasu, bet patīk proza: Dostojevskis, Toslstojs, Gorkijs, arī Dikenss. Šī literatūra mani ir veidojusi.
Katrs cilvēks var ietekmēt uz labu, bet labestību nevar izmērīt.
Dievs man nozīmē augstāko varu, bet neesmu pārliecināts par tās eksistenci. Reliģijas sludinātajam Dievam neticu, jo tas ir pārāk vienaldzīgs pret cilvēku ciešanām. Baznīcā pirmajās rindās sēž tie, kas grib sev kaut ko izlūgties.
Esmu ideālists. Man ir interesantāk dzīvot, ja atrodu ļaunumu, pret ko cīnīties. To saskatu pašreizējā politiskajā situācijā.
Latvietis bez zemes nav latvietis. Tas ir kalps. Ārzemniekiem to vajadzētu dārgāk pārdot un likt maksāt lielākus nodokļus par mūsu zemi, kas ir piesūkusies senču sviedriem, asinīm un pazemojumiem. Es tos izjūtu.
Man nauda ir mazsvarīga. Es to pat ienīstu. Kad ir nauda, tad rodas visādi pienākumi, kas māksliniekam traucē darbā.
Ir bauda būt pie trakojošas jūras, kad zibens izgaismo tumšos viļņus. Ir bailes, bet rodas gandarījums, kad tās uzvar. Galvenais cilvēkam ir pārvarēt savas bailes, sevi pašu. Bet bez bailēm nekas nerastos, jo nebūtu arī drosmes.
