Par arāba bijušo sievu Ļudu neviens nezina. Tā cerēju viņu ieraudzīt. Kā ūdenī iekritusi, taču jācer, ka Bagdādes debesīs viņa neraugās.
52.
Par arāba bijušo sievu Ļudu neviens nezina. Tā cerēju viņu ieraudzīt. Kā ūdenī iekritusi, taču jācer, ka Bagdādes debesīs viņa neraugās.
Oficiālās runas ir neoriģinālas un garlaicīgas, vismaz man nekā interesanta – ne spožuma, ne posta. Tikai pediatre Rima ir atklāta un attēlo visu mūsu pediatrijas stāvokli, statistikas sagrozīšanu, papīru plūdus. Skan pārmetumi, ka institūts nav daudz ko iemācījis no dzīvē vajadzīgā.
“Iecirkņa pediatram ir jādzimst no jauna un pašam sevi jādzemdē sāpēs, asarās un izmisumā. Izejot dzīvē, mēs bijām kā neiznēsāti, bez laika dzimušie un pēc desmit gadiem neesam sapratuši, vai pediatrija ir cienījama medicīnas nozare.”
Šīs runas dēļ vien bija vērts braukt tālo ceļu. Aplausu visvairāk Rimai, jo viņai ir īstena bērnu ārsta sirds. Pasākuma beigās viens tagadējais students aicina nodziedāt mūsu un arī pašreizējo institūta himnu:
Par dzīvi tu atbildi vienmēr,
Un ceļš tas viegls ne gluds,
Tik turies, dakter, lai dūša stingra,
Lai netrīc roka, kad notrīc sirds!
Es himnu vairs no galvas neatceros, laikam nebiju labi iemācījusies. Ieklausos blakusstāvošajos dziedātājos. Tā ir, kā skan dziesmas vārdos: “
Ja izvēlē neesam vīlušies
un dzīvību sargājam plaukstās,
tad nemiera daudz un atpūta reizēm,
jo uzvarēt nāvi mums lemts.”
Skaisti vārdi – patosa pilni saukļi, un aiz tiem dzīve tāda, kāda tā ir. Katrs savas laimes kalējs. Pēc oficiālās daļas seko vakars restorānā. Tosti, ēšana, dzeršana, dejas. Mani dejot lūdz grupas kolēģi, vīrieši, kā to prasa pieklājība, un pāris agrākie paziņas, kas mani atpazinuši. Dejā nekad neesmu bijusi droša, pamīcāmies, pasoļojam mūzikas ritmā, pārmijam kādu vārdu par bijušo. Nav ne skumji, ne priecīgi.
Agrā rīta stundā Vikas vīrs savā siltajā mašīnā atkal pavadā mūs – Žeņu, mani un savu kundzi – pa balto nakšu pilsētu. Skatāmies, kā paceļ tiltu un aizpeld lielajā jūras ceļā vairāki kuģi. Skaisti! Balto nakšu gaisma mūs pavadīs arī turpmāk atmiņās. Aizbraucam līdz kopmītnei. Nekādu emociju. Mūsu istabas logi ir tumši. Neticami, ka te pagāja manas dzīves seši – tomēr labākie – gadi. Ardievu, Pēterpils! Dzīvo bez mums tālāk, tev tagad citi bērni, citi studenti te rod mājvietu, tāpat kā savā laikā mēs. Šī atkalredzēšanās man ir ar skumju piegaršu. Tā atsveicinos no jaunības uz visiem laikiem.
8. Dzīvei melnraksta nav
Strādājot un gādājot par ģimenes labklājību, neesam paspējuši pamanīt, ka vecākā meita, pabeigusi vidusskolu, bez īpašas uzmundrināšanas iestājas Rīgas Medicīnas institūtā. Ja viņa, redzēdama mūsu dzīvi, izvēlas to pašu akmeņaino ceļu, tad varbūt esam bijuši arī labs paraugs. Zināmā mērā tas pat glaimo! Patstāvīgi augušie bērni vienmēr pratuši par sevi pastāvēt un dzīves ceļu izvēlas paši. Atceros savus jaunības gadus un secinu, ka meitas ceļš būs vieglāks: ne viņa skubināma, ne balstāma. Liela un patstāvīga. Cik nemanāmi aizsteidzies laiks!
Jaunākā “peciņa” arī ar savu raksturu, desmit gadu vecumā tas ir jau izveidojies un nekādai lielai koriģēšanai vairs nepadodas. Viņas īstā audzinātāja ir vecāmāte. Tur visa mīlestība un pieķeršanās. Mēs paliekam, kā dzīvē arī gadās, tikai svētdienas vecāki, kurus redz aizskrienam un nesatiek atgriežoties.
Ir tikai tā dzīve un tā diena, kuru dzīvojam, un sabojātās dzīves lappuses ne pārrakstīt, ne izlabot.
