Valstī par bērniem nedomā, tāpēc Latvijas bērnu fonds ir kļuvis nevis vidutājs starp ģimenēm un valdību, bet nostājies tai opozīcijā, nemitīgi prasot un atklājot, kas notiek ar sabiedrības jaunāko un vājāko daļu.
Valstī par bērniem nedomā, tāpēc Latvijas bērnu fonds ir kļuvis nevis vidutājs starp ģimenēm un valdību, bet nostājies tai opozīcijā, nemitīgi prasot un atklājot, kas notiek ar sabiedrības jaunāko un vājāko daļu. Valdošie politiķi ir tik aizņemti, ka joprojām nav izstrādāta bērnu tiesību aizsardzības programma.
Arī citas bērnu tiesību aizsardzības organizācijas nejūt atbalstu, tāpēc tapa grāmata “Atstumtie”.
Nepārsteidz mazgadīgas prostitūtas
Kad pirms desmit gadiem Latvijas Bērnu fonds demonstrēja dokumentālo filmu “Kāpēc es piedzimu?”, tā daudzus sadusmoja. Kā no pārpilnības raga bira pārmetumi fonda darbiniekiem, ka tie pārspīlē – nav mazgadīgu prostitūtu, un bērni nelieto narkotikas. Filmā izmantoti atsevišķi sensacionāli gadījumi, kas nekādā gadījumā Latvijā nav tipiski. Jāatzīst, ka arī manī kņudēja pretestības gars, jo visapkārt redzēju jaukus bērnus. Negribēju ticēt, ka tik daudzas mātes dzemdē, bet nerūpējas par mazuļiem. Bērni nokļūst uz ielas, kur sākas “audzināšana”. Tur veidojas mazgadīgie noziedznieki, kas kļūst par draudu sabiedrībai. Sastrīdējos ar Bērnu fonda priekšsēdētāju Andri Bērziņu. Es teicu, ka nav tik traki. Viņš savukārt, ka pēc dažiem gadiem tā būs ikdiena, par ko neviens nebrīnīsies.
Tagad šī filma liekas naiva, jo tajā jūtams izbrīns par mazgadīgām prostitūtām un narkomāniem. Nu tā ir ikdiena, un mēs visi to zinām. Alūksnē tas, protams, nav tik pamanāms. Bet pastaigājiet Rīgā pa Čaka ielu vakarā un paskatieties, kas tur notiek!
Nesen diskutējām par bērnu problēmām. Vieni atzīst, ka arī agrāk tās bija, bet tikai par to nerunāja. Tagad runā atklāti, daudz un pat ar baudu. Zinot pretrunīgos viedokļus sabiedrībā, veidoju grāmatu, kur apkopoju visus skaitļus un faktus par bērnu stāvokli Latvijā. Tā iespējams secināt, kā ir mainījusies situācija pēdējos divpadsmit gados.
Aug bez vecāku gādības
Katra nodaļa grāmatā ir veltīta vienam bērnu tiesību aizsardzības virzienam, un visos skaitļi pierāda – situācija pasliktinās. Speciālistus tie uztrauc, bet viņi nespēj mainīt valsts politiku. Lai panāktu krasas pārmaiņas, ir jāiesaista visa sabiedrība, stāstot un skaidrojot notiekošo. Bija nepieciešams, lai grāmata emocionāli uzrunātu, lai nebūtu vienalga, kas notiek ar bērniem tuvākajā apkārtnē. Tajā ir noveles par nepilngadīgo likteņiem, tomēr izvēlēti ir tipiski, nevis sensacionāli gadījumi. Tiesa, galvenokārt lielākajās pilsētās: Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Arī laukos ir problēmas, tāpēc pats svarīgākais – rīcības motivācija un darbības piedāvājums.
Valstī ir jāveido programma un struktūras, kas var apturēt šo procesu. Latvijā ir 63 speciālās internātskolas, kur mācās 11 000 bērnu. Oficiālajā statistikā nemin tādu bērnu skaitu, jo to nevēlas publiskot. Atzīst, ka valstī ir gandrīz četri tūkstoši bērnu, kas aug bez vecāku gādības un mīlestības, tātad bērnunamos, patversmēs un sociālās rehabilitācijas centros. Bet arī speciālajās internātskolās ir pamesti bērni, kas ģimenēm nav vajadzīgi. Aptaujāju šo skolu vadītājus un izrādījās, ka formāli nav daudz bērnu, kas zaudējuši saikni ar saviem vecākiem, bet patiesībā tādu ir vairākums. Pēc strīdiem ar Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekiem grāmatā rakstīju, ka tādu ir no 70 līdz 90 procentiem.
Dzīve pārvēršas par eksistenci
Bez vecākiem auguši bērni ir zaudējuši saikni arī ar sabiedrību. Viņi apgūst dažāda līmeņa mācību programmas, gandrīz visi iemācās lasīt un rakstīt. Speciālajās internātskolās ir labi organizētas praktiskās nodarbības, kur iemācās kopt lopus, apstrādāt zemi, gatavot ēst un šūt. Tur ir prasmīgi pedagogi, kas uztraucas un pārdzīvo par katru audzēkni. Skolas dzīve ir radoša: bērni spēlē teātri, dzied, dejo un sporto. Bet pienāk laiks, kad viņi skolu beidz. Izlaidums kā ar nazi pārgriež šo jauniešu dzīvi. Izglītības iestādei nav tiesību audzēkņus paturēt. Saskaņā ar likumu pēc viņiem ierodas pašvaldību pārstāvji no dzīvesvietām. Bet audzēkņi tur nav bijuši gadiem, un neviens viņus negaida. Pašvaldībai ir jānodrošina dzīvoklis, kura bieži vien nav, jāpalīdz atrast darbu. Iespējams, ka jaunietis strādā nelabprāt, jo nespēj iejusties jaunajā vidē. Tad viņu aizved uz sociālās rehabilitācijas centru Rīgā un pēc tam uz pansionātu. Līdz ar to viņa dzīve pārvēršas par eksistenci.
No šīs iespējas baidās visi speciālo internātskolu audzēkņi. Piemēram, Rudzātes internātskolas pedagogi meklē tuviniekus vai attālus radiniekus. Viņus aicina uz skolu, lai tiktos ar bērniem un mēģinātu atjaunot ģimenisko saikni. Būtu labi, ja šo pienākumu uzņemtos sociālais darbinieks, bet daudzās skolās tāda nav. Tas nozīmē, ka var atrast risinājumu. Ja nav bioloģisko vecāku vai tie ir atteikušies no bērna, tad ir jāmeklē audžuvecāki un jāatrod viņam ģimene. Tam ir jāizmanto visi līdzekļi, lai tūkstošiem nepilngadīgo nedzīvotu speciālajās internātskolās, patversmēs un bērnunamos.
Publicistes un rakstnieces Birutas Eglītes viedokli sagatavojusi Mārīte Dzene
