Visu nelaimju cēlonis ir patiesības apzināta slēpšana. To pierāda visi meksikāņu un brazīliešu seriāli.
Visu nelaimju cēlonis ir patiesības apzināta slēpšana. To pierāda visi meksikāņu un brazīliešu seriāli. Tikai pēdējās sērijās pēc muļķīgām mocībām un pārdzīvojumiem atklājas patiesība. Nokrīt smagums, kuru labais tēls sevī nesis gadiem ilgi, bet ļaunais rezultātā saņem sodu. Tomēr dzīve nav kinofilma un tie, kas visam piekrīt un ļaujas citu vadībai, tā arī dzīvo, vienmēr par netaisnību burkšķēdami pie sevis, nevis atklāti.
Latviešu iecienītajā kinofilmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” saltās sirds īpašniece Dagnija teica viedus vārdus: “Salda mēle visos laikos bijis kapitāls.” Ar to var kļūt par “neīstu” draugu un īstajā brīdī iemantot kāroto. Ar šo kapitālu visiem vari būt labs, un tajā pašā laikā reizēm var kļūt nedaudz šķērmi, ka esi ļāvies bara instinktam un piekritis nejēdzībām.
Psihologi uzsver, ka labākā problēmu risināšana ir saruna. Diskusija. Sava viedokļa paušana. Tomēr par spīti visiem zināmajai patiesībai taisnība ne vienmēr tiek pateikta. Tā slēpjas aizdurvē, citā kabinetā, citā ēkā. Un tikai bērns nesapratīs, kāpēc patiesība un trāpīgie vārdi būtu jāslēpj. Mēs baidāmies izjaukt labas attiecības, baidāmies zaudēt darbu, labus kontaktus, izdevīgus cilvēkus – tos, pie kuriem kādreiz var vest ceļš.
Reizēm patiesību, lai kā arī to gaidītu klausītāji, lasītāji un skatītāji, neatklāj ne radio, ne televīzija, ne prese. Gatavojot materiālu par kādu pārpratumu vai problēmām, neizdodas rast cilvēkus, kas būtu gatavi par tām publiski diskutēt. Līdzīgi kā padomju laikos atliek vien rakstīt, ka neviena pienākuma izpildē netiek manītas kļūdas un pārkāpumi.
Politiķis neatklāj patiesību, kādēļ tik spraigi cīnās par vietu Saeimā; uzņēmējs – kādēļ pats brauc jaunākā modeļa automašīnā, bet padotajiem maksā minimālo algu; vardarbībā cietušais bērns – kas viņam nodarījis pāri; neuzticīgais vīrs – kāpēc zaudējis mīlestību pret sievu. Lai arī Einars Repše atzīst, ka tikai tagad sāksies laiki, kad atklāti runās gan par parlamenta, valsts un pašvaldību iestādēm, prāts tam netic. Viss būs kā līdz šim, jo jau kopš pasaules radīšanas tikai retais uzdrīkstējies cīnīties ar iesīkstējušu mašinēriju, bieži vien pats kļūstot par tās upuri.
Vienmēr būs kāds, kas atļausies vairāk nekā cits. Kāds jutīsies aizsargāts un atļausies darīt to, par ko daudzi klusībā tikai nogroza galvu. Līdz brīdim, kamēr klusētājs pateiks to, kas ilgu laiku krājies sirdī. Tomēr arī klusētājs vēlāk to nožēlos. Jo neko jau nedod sacelšanās pret iekārtu un sistēmu. Tikai, ieskatoties dziļi savā sirdī, aptver, cik pats daudzreiz esi darījis bezjēdzības. Un tad sajūti, ka patiesībai no visām vērtībām ir vissmagākā nasta. Tā var pazudināt un visvairāk sāpināt.
