Pirmais iespaids par pilsētu arī nemainās, mani te nekas nepiesaista, un laiks paiet relatīvā garlaicībā līdz kursu otrajai daļai, kad sākam ceļot pa Baltkrieviju, lai iepazītu veselības aizsardzības organizēšanu.
50.
Pirmais iespaids par pilsētu arī nemainās, mani te nekas nepiesaista, un laiks paiet relatīvā garlaicībā līdz kursu otrajai daļai, kad sākam ceļot pa Baltkrieviju, lai iepazītu veselības aizsardzības organizēšanu. Tā mēs tiekam Belovežas gāršā, Radzevilu pilī un līksmojamies, kā mūsu rangā pienākas. Izklaide sit augstu vilni. Restorānā baudām retas vīnu šķirnes, ēdam žāvētas desas no sumbru gaļas un citas delikateses, pie tam par baltu velti – acīmredzot par kursošanās naudu, dejojam un priecājamies.
Esam dzirdējuši baumas, ka mūsu pasniedzējs esot īstens meitu ģēģeris un parasti ciklu noslēguma ceļojumos izvēloties sev dāmu. Mūsu kompānijas divas kursantes, tas bija redzams uzreiz, atkrita: Ņina jau no pirmās kursu nedēļas bija “aizņemta” un Valentīna bija no Jakutijas un, liekas, Georgam Fjodorovičam neimponēja. Savukārt Jūlija bija minskiete, un tas viņam nederēja. Vēlāk baidīties satikt uz ielas savu kursanti, ar kuru bijušas nenopietnas un īslaicīgas attiecības? Tā paliekam mēs divas: es un lietuviete Danuta. Kaut tikai viņa izredzētā nebūtu es! To pašu vēlas arī kolēģe.
Jārīkojas! Nekavējoties jāatrod kāda izeja, savs, cits sirdskungs kā Ņinai, turklāt pa jokam un nenopietni. Ikdienas gaitās labāk pazīstu lietuvieti Edmundu, esam uz “tu”. Zinu par viņa ģimeni, aprunājamies par dzīvi. Vienīgā izeja ir viņš. Dejojot restorānā pēdējo deju, izskaidroju viņam iespējamo tālāko notikumu gaitu: “Ja man draudēs Georga Fjodoroviča “uzmanība”, glābt vari tikai tu. Dod man pusi gultas! Pārus viņš neaiztiks!”
Edmunds ir īsts džentlmenis, un es viņam uzticos. Kad līksmošana beidzas un dodamies pie miera, sākas “spoku stunda”. Tiešām, veras mūsu istabas durvis, kur esam divas – es un Danuta. Kaut nu viņš nenāktu uz manu pusi! Kaut varētu no uzbāzīgā veča mierīgā ceļā izvairīties! Jārīkojas, lai vilks paēdis un kaza dzīva.
Ir pustumšs. Nācējs, noreibis no lietotā alkohola, ir nedrošu gaitu, tomēr redzu, ka tuvojas mani guļvietai. Saritinos segā un ieripoju pagultē. Viņš čabinās pa gultu, bet es izrāpoju ar segu uz muguras ārā no istabas. Pēc laiciņa izbēg arī Danute. Kurp doties? Protams, uz norunāto vietu pie Edmunda. Arī viņa istaba ir divvietīga. Draudzīgi sadalām gultas – man ar Danuti viena, vīriešiem otra. Tā kā no lielajām izpriecām esam pārguruši, iekrītam Radzevilu pils platajās gultās un tūliņ aizmiegam. Otrā rītā, kad veram acis, marta diena ir spoža un saule nekaunīgi ielūkojas pa aizkaru spraugu tagad jau četrvietīgajā guļamistabā. Savās segās satinušās pošamies uz savu istabu. Atrodam pasniedzēju uzvalkā un zābakos manā gultā.
Vēlāk Georgs Fjodorovičs nemākulīgi un nevajadzīgi taisnojas par apmaldīšanos. Mēs savukārt savu prombūtni izskaidrojam ar romantisku izklaidi “zēnu istabās.” Lai domā šis vecais prauls, ko grib! Tālākajā ceļojuma daļā turamies visi četri vienas istabas iemītnieki kopā – kā draugi.
Priekšā eksāmens, un pasniedzējs jātin ap pirkstu. Nu nepaveicās viņam šoreiz! Nebija īstā kompānija. Toties man kursi ir laba izklaide,
biju vietās, kuras citādi nekad nebūtu redzējusi. Mācības, kas mijas ar izklaidi, ārstam ir kā medusmaize, tad es jūtos kā pilnvērtīgs cilvēks, nevis kaut kāda raustāma marionete, kura bērniem pat zupu vārījusi ar trim piegājieniem.
7. Atkalredzēšanās
Esmu kā spārnos! Kopš institūta beigšanas pagājuši desmit gadi, un saņemu ielūgumu uz absolventu salidojumu. Jābrauc! Jāpamet visi darbi un jābrauc!
