Jāizvēlas rakstīt papīrus vai ārstēt slimniekus. Skaitļu virknes nomāc dzīves ikdienu, kurā it kā šie skaitļi rodas.
49.
Jāizvēlas rakstīt papīrus vai ārstēt slimniekus. Skaitļu virknes nomāc dzīves ikdienu, kurā it kā šie skaitļi rodas. Visuvarenā birokrātija pārvalda arī medicīnas nozares. Pierodu, ka ar skaitļiem var arī melot, un to nepārdzīvo neviens sevi cienošs ārsts. Rodas pat termins – vidējais no pirksta izzīstais rādītājs. Dodamies atkal uz jaunām darba uzvarām ar karogiem un apbalvojumu vimpelīšiem rokās. Blakus ir reālā dzīve, un tā tek pa ceļmalu. Vai tāpēc slimniekam labāk, ka skaitās par simts procentiem dispanserizēts? Pie visa var pierast, arī es protu rakstīt “pareizas” atskaites – simts procenti pēc instrukcijām. Taču slimniekam gar visu šo papīru lietu nav nekādas daļas, viņš jūtas vai nu slims, vai ir vesels, un arī veselība ir relatīvs jēdziens.
Nostrādājusi vēl dažus gadus laukos, jūtos šinī pelēcībā un drūmajā medicīnas ikdienā iestigusi līdz ausīm. Jau astoņus gadus esmu vilkusi kā Volgas strūdzinieki pazīstamajā gleznā savu medicīnas plostu. Vīrs braukā uz darbu rajonā, un es nolemju viņam piebiedroties. Man piedāvā rajona galvenā ārsta vietnieka amatu. Varbūt man tas pat glaimo? Vai es to spēšu? Kuram kareivim gan negribas būt ģenerālim? Manā vietā atnāk jauna daktere, un, kā zināms, jauna slota tīri slauka. Bērni ir paaugušies, katru brīdi klāt nav jāstāv. Pēc darba laiks piederēs man pašai un nebūs kā sunim izkārtu mēli jāskraida no rīta līdz vakaram. Gudru kolēģu vidū jutīšos kā cilvēks. Lēmumu aizbraukt pieņemu bez lielām pārdomām.
Pats par sevi saprotams ir arī tas, ka man jāstājas partijā, jo bez tās neviens pa karjeras kāpnēm uz priekšu nevirzās. Rajonā gandrīz katram nodaļas vadītājam ir “maizes grāmatiņa”. Arī leiši savā zemē ar partijas palīdzību veic daudzas progresīvas reformas. Manām nacionālajām jūtām gan jaunais statuss kādu laiku traucē, gluži pēc sirdsapziņas tas nav, taču padarīts ir padarīts un nav vairs grozāms.
Uzsāku citu dzīvi un ievēroju, ka līdz ar darbavietas maiņu mainās arī cieminieku, bijušo pacientu attieksme. Daži ļoti labi pazīstamie un pat draugi sejām uzvelk ledaino atturības grimasi, it kā es būtu kļuvusi svešiniece. Atpazīstu bijušos lišķus. Tikai skolotājs Pūpons atnāk uz manu jauno darbavietu ar neļķu pušķi. Arī tas nav maz. Līdz ar jauno darbu rodas arī pirmās kļūdas. Bez pieredzes metodiskā kabineta tikko “izceptais” vadītājs, ne degunu neapsildījis, sāk strādāt pa savam prātam. Pašā mana darba sākumā augstā Rīgas vadība nomaina rajona galveno ārstu. Pēc pienākumu apraksta man jāiepazīstina jaunā vadība ar darba pienākumiem, un tas man visai taktiski neizdodas, jo man, liekas, trūkst zināšanu par attiecīgās etiķetes ievērošanu. Ilgi šaubos, vai izveidosim saskanīgu rajona medicīnas vadības tandēmu, jo ir neiespējami izteikties par to, ko pats nezini. Arī dežūrārsta pienākumi man ir pasveši, un jūtos nedroši: alkohola ekspertīzes, smagu slimnieku no visa rajona apskates uzņemšanas nodaļā un atbildība par visu nodaļu slimnieku veselību nakts stundās. Atkal jūtos nedroši un sevi rāju: “Ej nu, kurpniek, atpakaļ pie savām liestēm!”
Toties kontrolēt lauku medicīnas iestāžu darbu es protu un neesmu barga revidente. Degunu jaunajā darbā tikko apsildījusi un ielāgojusi savus pienākumus, pēc pusgada dodos uz kursiem Minskā. Te no visas Savienības māca man līdzīgos rajonu galveno ārstu vietniekus. Atkal atceros studiju laiku kopmītnes. Istabiņā esam trīs, atkal maz sadzīves ērtību, toties vairāk materiālo iespēju. Šoreiz tautībām lielu vērību nepievērš un kopā vienā istabā ievieto kursantes no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Atkal savstarpējā sarunu un mācību valoda ir krievu. Esam trīsdesmit kursanti, no tiem tikai piecas sievietes. Ko no tā var secināt? Tikai to, ka šis darbs nav sievietes prātam. Bet varbūt tieši otrādi: daudzi vīrieši šo amatu izvēlējušies tieši tā izdevīguma un algas dēļ? Ne jau visi ārsti ir tendēti uz ikdienas darba grūtībām. Ne velti saka, ka tas, kas neder par strādnieku, iet par priekšnieku.
Minskas Ārstu kvalifikācijas celšanas institūts ir plašs, ērts un pat grezns, un nav kursantu pārpilns. Mūsu, veselības organizatoru, soļi skaļi atbalsojas pa visiem ēkas stāviem, un mācību plāni ļauj pietiekami atpūsties, kaut tikai būtu kur. Izvēle nav sevišķi liela: vairāki muzeji, cirks, veikali, kurus periodiski “pārķemmējam”, restorāni, operas un baleta teātris, kinoteātri, krievu dramatiskais teātris, filharmonija. Minska ir plašu ielu un laukumu pilsēta.
Lai pētītu lielo rūpnīcu strādnieku medicīnisko apkalpošanu, mūs aizved uz slaveno Minskas traktoru rūpnīcu, tāpat pētām stāvokli slimnīcās un poliklīnikās no mūs interesējošās puses. Svinu atkalredzēšanos ar pilsētas lidostu, kur netīšām nokļuvu lidojumam nelabvēlīgā laika dēļ.
