Kā sacīt, Ķencis ir radies tajā pašā savā dzimšanas vietā. Tajā Čangalienē, kā sacīt, no viena gala līdz otram.
“Kā sacīt, Ķencis ir radies tajā pašā savā dzimšanas vietā. Tajā Čangalienē, kā sacīt, no viena gala līdz otram. Un tālu laiku atpakaļ – šitas jaunās atdzimšanas Ķencis. Manas gaitas no jauna ir sākušās 1971.gada nogalē arī, kā sacīt jāsaka, lielā tirgus būšanā. Tā nu ešu gājis bez apstāšanās pa pasauli visus šitos gadus. Sacīt, dziļu mīlestību saņemdams un dziļu mīlestību dalīdams. O, un ešu gan, kā sacīt, apgājis lielāko pasaules daļu, ko varētu saukt par Latvijas daļu. Tā jau, kā sacīt, ar i tā mūsu pasaule. Kā sacīt jāsaka, gaišam garam tāli ceļi ejami,” iepazīšanos sāk Dzidra Kuzmane, 5.šķiras Triju zvaigžņu ordeņa īpašniece.
Viņas dzimtās mājas atrodas Cēsu rajona Jaunpiebalgā, kur 48 gadi aizvadīti kultūras darbā. Mēs visi viņu pazīstam kā Ķenci no brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki”.
Bibliotekāre no galvas līdz kājām
Man iegadījās piedzimt pavasarī – 13.aprīlī, tāpēc esmu izteikts šā gadalaika cilvēks. Tad, kad jau sāk rudeņot, manī rodas skumjas izjūtas un ir bēdīgs prāts. To pārvarēt palīdz sabiedriskais un tiešais darbs, jo esmu bibliotekāre no galvas līdz kājām.
Es vēl šodien nevaru pateikt, vai esmu visatbilstošākais cilvēks visā Ķenča izdarībā, bet man par tādu kļūt uzspieda darba kolēģes Velta un Līga. Viņas mani kā sviest iesvieda dziļā rudens nogalē lielajā 1971.gada Cēsu gadatirgū. Ar steigu un uztraukumiem nekāda uzskaite par Ķenča iziešanām tautā nav vesta. Neviens netic un laikam neticēs tam, cik ļoti es baidos un uztraucos pirms katras iziešanas tautas priekšā. To trako uztraukumu rada tas, ka tevi, neko nezinošu, ar sviešanu iesviež svētkos un konkrētajā notikumā. Tad man reizē ir jāielien tai naivajā, mazliet arī parupjajā Piebalgas zemniekā iz tā tālā laika, bišķi pievienojot šo laiku un svētkus. Tad es drebu, vai būšu izdarījusi tā, kā cilvēks ir gribējis, vai kā svētkiem vajadzīgs.
Piesmērēja klāt arī Pāvulu
Man vajag laba brītiņa, lai ieietos. Nesen biju Liepājas pilsētas pašvaldības uzņēmumu svētkos, kad visas iestādes un uzņēmumi sevi prezentēja Ķencim. Ko es zinu no Liepājas! Neko. Tāda maza faksiņa atlaiž, ko tas spēj izteikt. Lai neapjuktu, man bija piesmērēts arī Pāvuls – Liepājas teātra aktieris Jānis Dreiblats – Liepāju zinošs, jauks cilvēks bez iedomības, kurš mani pieņēma – vienkāršu lauku tautieti. Tad nu mēs abi darbojāmies.
Tā doma bija tāda, ka, lūk, Pāvuls ir pārdevis savu mežu un aizjoņojis uz Liepāju. Viņam nu vairs nav tā pelēkā Piebalgas uzvalka, bet Pāvuls ir glaunā, mellā štātē un ar bišķi kailu galvasvidu. Tā arī teicu, ka no izlaidīga dzīvesveida ir pazaudējis pat matus, kā sacīt, bet esmu braucis pie viņa ar sālsmaizi. Tā riktīgi runājot, pa šiem gadiem bijis simtiem, tūkstošiem iziešanu. Katra no tām – liela, savdabīga un atšķirīga.
Zināmā mērā par savu svētnīcu uzskatu uzstāšanos Latviešu biedrības namā, kur notikušas visādas saiešanas. Zāle pilna cilvēku. Viņu vidū – augstas, prominentas personas, kas vēro, kā būsi Vidzemi, savu Piebalgas pusi parādījis.
Jāsaka tā, ka vairāk tieku godāta par Ķenci nekā par Dzidru. Arī vēstules aizvien biežāk ir adresētas vienkārši Jaunpiebalgā – Ķencim. Dažkārt ar maziem burtiem ir norādīts vārds un uzvārds, bet ar trīsreiz lielākiem iekavās – Ķencim. Viņa tēlu esmu pamatīgi izpētījusi, jo “Mērnieku laiki” tomēr ir smags darbs.
Romāna “Mērnieku laiki” dramatizējumu spēlēja arī Alauksta ezera krastā, tāpēc man katru gadu bija jādodas sveikt Nacionālā teātra aktierus. Deviņu tūkstošu priekšā jāstājas. Uztraukums, zirgs neklausa, bet skatītāju rindas kā viļņojoša jūra veļas man pretim no kalna. Zirgs satraucas vēl vairāk, bet ratos vedu medu, maizi un pienu. Vienreiz pat dzīvas vistas. Ir gadījies, ka vezums apgāztas.
Kuriozu ir tūkstoš un viens
Atceros, Smiltenes tehnikumam bija liela gadadiena. Gadu iepriekš tur piedalījos rudens svētkos un jāsaka kā Ķenčam – “laikam biju iepaticies”. No tehnikuma vides neko nezinu, tāpēc tā paagri atbrauc man pakaļ. Tad nu slaidā laidienā skrienu uz Smilteni un uzzinu, ka tur, kur tehnikums, kādreiz bijusi grāfa Līvena muiža. Arī apkārtējās ēkas saglabājušas agrāko nosaukumu – ledus pagrabs, kučiera māja un suņa māja.
Izrādījās, ka man paredzēts arī Pāvuls – tehnikuma direktors, augumā tievs, slaids cilvēks. Viņu ieraudzījusi, iekliedzos: “Šitik izdilušu! Kas no tāda būs! Būtu kaut vai polsterējuši vārda prestižam.” Beidzot saku: “Labi, kāds būsi būsi. Teikšu, ka esi sadilis no iztikas minimuma.” Nu laižam abi vecā kurvīštipa droškā, bet tā vienā pusē tā kā nokrakšķ. Saku kučierim, ka kaut kas nebūs labi, bet šis sola: viss būšot kārtībā. Stājamies publikas priekšā pie mikrofoniem. Man nu jāsaka, ka esu braucis privatizēt Līvenu muižu, un jāskaidro, ko došu Pāvulam, ko sev paturēšu. Viņam atvēlēšu ledus pagrabu, lai viņš saglabā savas lielās aknas, jo sirds jau viņam tikpat kā nav, došu suņa māju, jo riktīga suņa Pāvulam nekad nav bijis. Šitā vis to sliktāko viņam, sev – labāko. Mīļā diena, pirmo tūri esam norunājuši, vēlāk jābrauc ar dāvanām. Saku kučierim, lai uzšauj tam sprāgoņam, bet kas tad sākās! Tiku izsviests kā korķis no droškas ārā pa labai rokai, Pāvuls – pa kreisai. Sasitu ceļgalus, tā sāp. Nesaprotu, celties augšā vai ne. Vai esmu vienā gabalā vai sadalījies. Kā ta sāpes izrādīsi. Stīvi ceļos augšā un saku: “Mans zirgs, kā sacīt, izturēja, bet Pāvula rati gan ne. Tam jau nekā riktīga nekad nav bijis!” Visi smieklos aurē un sauc: “Ķenci, kā tu tos ratus varēji salauzt?” Atbildēju: “Vai tad Dievs jums prātu atņēmis? Kurš tad savu mantu posta?”
Latviešu zemniecību noplicina
Kultūras darbs ir tas, kur cilvēks izliek savu dvēseli, dodams citiem, lai bagātinātu citu dvēseles. Bet šis darbs nekad nav pilnībā novērtēts. Es visu mūžu bez tiešajiem pienākumiem esmu bijusi apkrauta ar blakus pienākumiem. Kultūras darbinieka citiem atvēlēto brīvo laiku neviens nespēj atgriezt un atmaksāt. Domāju – jau sen tām vadošām iestādēm vajadzētu skatīties uz kultūras darbinieku ar citādi vērtējošu skatienu.
Latviešu biedrības namā man bija gods būt klāt Latvijas zemniecības 85 gadu jubilejas reizē. Tad es sajutu, cik maz tur ir lielo dižvīru, lai sveiktu zemniekus. Atklāti sakot, viņu tur nebija gandrīz nemaz, tāpēc es domāju, ka latviešu zemniecība līdz šim ir noplicināta tik tālu, ka tālāk vairs nevar. Brauc, pa kuru ceļu gribi, visur redzi nenokoptus laukus, kur aug zāle un villo usnes. Lieli gabali jānobrauc, lai kādu lopu ieraudzītu. Par ko tas liecina? Par galīgi panīkušu lopkopību.
Dzīvē pa lielākai daļai viss ir iegrozījies tā, ka bieži vien sabiedrības roka dreb, kaut ko dodot, bet saņemot plaši paveras pretim. Mēs esam bagāti un laimīgi ar to, ka tikām pie brīvības. Pati, tikko atveseļojusies pēc plaušu karsoņa, biju kopā ar visiem Daugavmalā. Tā mums likās lielākā laime, bet tagad neprotam tanī saimniekot. Neprotam lemt pareizus likumus, neprotam savu jauno paaudzi latviskā garā audzināt. Tā ir pārsātināta ar nenormālībām, kuras bāžam ausīs, degunā un mutē, un kropļojam sevi. Paraugieties, kādas tagad staigā meitenes, kuras ir gatavas sevi pārdot. Es domāju, ka tā ir mūsu visdziļākā nelaime. Laime jau nenāk pa ceļu, rokas izplētusi. Visi tie brīži, kad tavā ģimenē visi ir veseli, ka viņiem ir iztikšana un darbs, kura Latvijā tagad tik ļoti trūkst, veido laimi, kas sastāv no daudz sīkām laimītēm.
Pelēkais svārks atļauj vairāk
Es vienmēr esmu domājusi un ticējusi, ka ir kaut kāda augstāka vara. Varbūt tas ir zvaigžņu stāvoklis brīdī, kad mēs nākam pasaulē, tāpēc mūs jau pavada likteņa nolemtība. Esmu pārliecināta, ka ir kāds spēks, kas lemj un vada mūsu mūžu pasaulē. Arī tas nav nekāds jaunums, ne mans atklājums, ka pa pasauli staigā daudz sliktu cilvēku. Tad es vienmēr esmu brīnījusies, viņus vienu otru zinot un arī dzirdot, ka viņiem dzīvē klājas ļoti labi. Nezinu, kā tas ir gadījies. Bet vienam otram cilvēkam, kas dvēseli izliek, iz sevis būdams mīlīgs un labestīgs, iet kā zirnīšam ceļa malā, kuru vienmēr kāds sabradā vai noliec, neļaujot labestībā pacelt galvu.
Visādi esmu runājusi, bet vēl nav gadījies, ka par to tiktu rāta. Var jau būt, ka aiz muguras kāds nodomā: “Atkal tas vella vecis no Piebalgas atbraucis un te izrunājas!” Man ir gadījies dzirdēt, ka viens otrs tautietis, kas ieņem šinī laikā ievērojamus posteņus, ir teicis, ka nekad nevar zināt, ko tas velna Ķencis atkal izgrūdīs. To dzirdot, gan es sevī dikti nosmējos: tā nu tev lielam un valdošam vīram, kā sacīt jāsaka, ir baile no vienkārša runasvīra – parasta zemnieka. Ir tā, ja man ir sirds pilna par kaut ko, es tīšām dodu vaļā, kā domāju, jo Ķenča ādā es varu atļauties daudz vairāk nekā bibliotekāre, nekā vienkāršs cilvēks – Dzidra Kuzmane.
Būsim lieli savā latvietībā
Ja mēs tiksam pie jēdzīgas dzīvošanas, ta mēs arī godam, kā sacīt, savu mūžu nodzīvosim. Bet, ja mūsu nākamie lielie vīri augstos amatos būs tik slikti, tad gan es laba gala neparedzu. Bet Dievs jau svētī to piekto datumu. Lai viņš nelaiž tos pie varas, kas, kā sacīt, nemācēs to varu godam pildīt. Lai mēs būtu lieli savā latvietībā, jo, kā sacīt jāsaka, mums pietiek visa sava latviskā, cilvēciskā, mākslinieciskā un zemnieciskā. Lai tik daudz negrābstamies gar to ārzemju būšanu!
Lūgšana
“Tu jau, kā sacīt, tur augšā visu redzi un manas lūgšanas uzklausi. Tad nu iedali šīm rudens dienām labu un saulainu laiku.
Tu pats redzi, kādā mīlestībā, kā sacīt, mēs visi turamies kopā. Un, pasarg Dievs, ja, valdības maiņām nākot, mēs tagad ķildotos, kā sacīt jāsaka. Un, kā sacīt, ja arī es nebiju nevienā deputātu sarakstā, tad tikai jūs esat zaudētāji, mīļie cilvēki. Jūs, kā sacīt, nesametāt tos 200 latus, lai es varu savu gaišo ģīmi gan bez cepures, gan ar cepuri izrādīt.
Ja tā būtu, kā sacīt, tad tagad jums visiem būtu tādas subsīdijas, ka jūs tās mūžā nespētu izlietot ne vienā galā, ne otrā.
Ja ar netiku sarakstā, tad lai pie vārda tiek tādas jēdzīgas partijas, kas ļauj tai cilvēka dvēselei dzīvot gan saticībā, gan izticībā, gan pārticībā šito zemes dzīvi, jo par tavējo, kā sacīt, neviens vēl nav drošs.
Dod, Dievs, mums visiem vienreiz tikt pie saprotošas, cilvēcīgas un labus likumus dodošas valdības!
Atziņas
Vai tev Dievs, kā sacīt, nav darbdienu devis, ka sestdienā jāstrādā?
Ja esi deputāts, tad stāvi savas tautas priekšā!
Kas var būt labāks par ēdamo, kas, kā sacīt, par brīvu dabūts.
Man kā valdībai – uz divām dūrēm domāšana.
Kad dzīva radība sāk staigāt pa zemi, kāds steidz uzlikt vāku virsū.
Kungi par saviem krēsliem zemāk sēdošos nevar saskatīt.
Vienmēr jau ir tā, ka viena roka ir tā devīgā, otra – skopā.
Pasaulē viss notiek ar Dieva svētību, tāpēc arī saule virs mūsu galvām staigā svētīdama.
Dziļa mīlestība no viena gala līdz otram nav ne pērkama, ne pārdodama, bet visiem vajadzīga.
Viss dzīvē jāiegādājas par to pašu naudu, kuras cilvēkiem, kā sacīt, nekad nav ilgi turējies.
