Pajaco. Ak, karalien! Tavs smejošais pajaco netur uz tevi ļaunu prātu.
Pajaco
Ak, karalien! Tavs smejošais pajaco netur uz tevi ļaunu prātu. Tu tikai dzīvo tā, kā tu proti. Sev. Kā valdniece savā karaļvalstī – izrīko un pārvaldi. Un tavi vasaļi …Vai arī viņi ir tavas acis? Un tomēr- tu baidies! Visvairāk tu baidies pazaudēt mani – vienu no tavām mīļākajām rotaļlietām – smejošo pajaco.
Jau gadiem tu esi zagusi manas domas un vārdus, iestiklojusi lielā rāmī un teikusi – manas! Gadiem tu esi klausījusies manas dziesmas, klusībā dungojusi tām līdzi un publikas priekšā skaļi saukusi – manas! Reiz naktī, sēdot uz manas gultas malas, virpinot pirkstos nepaklausīgo pajaco matu cirtu, tu kaisli čukstēji – mana…
Šķiet, veselu mūžību esmu dzīvojis tavā pavadā. Bet šodien, pacēlusi manas cepures zeltīto pogu, tu priecīgi sauci – mana…
Man žēl… Paturi manu klauna masku un pajaco cepures pogu. Es došos kopā ar saviem nesagūstītajiem un nepārdotajiem sapņiem. Kā dziedošais trubadūrs…
Iveta Krūmiņa
***
Par vēlu
Par vēlu iet,
Par vēlu skriet,
Par vēlu – dzīve garām iet.
Par vēlu tev,
Par vēlu man,
Par vēlu mums,
Par vēlu – dzīvei noslēgums.
Kristīne Kravale
***
Mēs panāksim dzīvi tādu –
Nekad mums nebūs jāparādās.
Tik smalki būsim mēs, ka siets,
Mūs, cauri laižot, iesmiesies.
Tev vajadzēs to smalko prātu –
It kā kad jūra smiltis krātu.
Bet pamazītiņām, kā zināms,
Ar mums būs tomēr jārēķinās
Andra Millere
