Fermu bērni nav īpaši labi aprūpēti, mātes nevaļas dēļ tie aug patstāvīgi, rūpējoties par visu paši un pieskatot sīkākos brāļus un māsas.
47.
Fermu bērni nav īpaši labi aprūpēti, mātes nevaļas dēļ tie aug patstāvīgi, rūpējoties par visu paši un pieskatot sīkākos brāļus un māsas. Ja vecāki kaut kādu iemeslu dēļ kavējas, bērni ir pieraduši tādiem sīkumiem nepiegriezt vērību, un savu bērnību neuzskata ne par grūtu, ne ko īpašu. Bērni kā bērni! Izcila lopkopēja gada beigās par darbu un uzvaru sociālistiskajā sacensībā pārnes mājās košu tepiķi un pienaglo pie sienas, lai cieminieki un kaimiņi skatās un brīnās, ko cilvēks var iegūt ar darbu. Algas dienā nav problēma ne grādīgā trauks, ne našķi bērniem.
Modē ir slaucēju un lopkopēju medicīniskās profilaktiskās apskates, un gods godam: uz šīm apskatēm sievietes nāk kā uz svētkiem – tīras un sapucējušās. Viena otra tīkami smaržo pat pēc vakar izkurinātās pirtiņas smārda. Tā dvako uz pirts akmeņiem karsētas bērzu slotas. Par slaucējām vienmēr domāju ar zināmu cieņu un izbrīnu. Arī viņu darbs ir smags, un, visu mūžu jūgā pavadījusi, sieviņa iemanto sāpošas rokas un saliektu muguru. Bieži jau laukos nemaz cita darba nav. Ja ferma ir jaunbūvēta un plaša ar daudziem simtiem lopu, tad tas jau ir vesels uzņēmums ar savu kolektīvu, darba ritmu un tradīcijām. Apgūstot tā saukto sanitāro minimumu, slaucēja ir viena no pateicīgākajām klausītājām šādā nodarbībā. Ko interesantu varu pateikt nogurušajām sievām, kas manā lekcijā labprāt pasnauž? Cita lieta ir lopkopēju vakari un mākslinieku koncerti ar sekojošām dejām. Arī mani aicina kā piederošu cilvēku, un es labprāt priecājos un draudzējos ar šo lauku cilvēku grupu. Slaucējas un mehanizatori ir kolhoza pamats un stūrakmens.
Pavisam citas emocijas ir tā saukto nelabvēlīgo ģimeņu tuvumā. Nelabvēlīgs sev un sabiedrībai cilvēks kļūst pamazām, visbiežāk no alkohola un slinkuma. Domāju, ka šāds termins – nelabvēlīgs – radies no vārda “nelabs”. Pats nelabais dīda vienu otru, un bērni te izbauda badu, bezpalīdzību, un tikai medicīna ir tā instance, kas cenšas kaut ko darīt lietas labā. Aizvedam uz šādu ģimeni sarūpētās drēbes. Tās pēc laika netīras tiek izmestas pie mājas stūra. Aizvedam reizēm bērniem no sava dārza ābolus, bet pirmais pēc vitamīniem sniedzas “tētiņš” Fiļkins, ābolus aizcieties.
Prasu: “Kāpēc tu nestrādā?”
“A, maz maksā, ko es vergošu par velti?” šis atsaka.
“Ko tu pieražo bērnus, ja apgādāt nejēdz?”
“A, tā sievas darīšana, dzemdēt vai abortu taisīt.”
“Kāpēc tu dzer un no kā tu dzer?” prasu bez aplinkiem. “Tu taču esi īsts nelietis.”
Tētiņš nu pavisam noskaišas, bet virsū nemetas, viņam uzreiz nav ko atbildēt. “Mēs tev bērnus varam noņemt un atdot valsts apgādībā, saproti?
“Varbūt tur viņiem arī būs labāk,” vecis nogvelž, ēdot atvesto ābolu.
Tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Traucējot tādus “zemcilvēkus”, arvien ceram, varbūt neizturēs mediķu un sieviešu padomes biežos reidus un aizies dzīvot uz citu ciemu. Taču tā notiek reti. Šī nelabvēlīgā sēkla ir īpaši izturīga. Ja paņemam bērnus uz slimnīcu, nomazgājam, paēdinām, atutojam – tas ir uz neilgu laiku. Drīz atkal viss pa vecam. Tādiem ne kauna, ne goda un arī ļaunuma pilna dvēsele.
Avīzēs lasāms, kā kāds “nelabais tētiņš”, kokā iekāpis, ar bisi sagaidījis bērnu ārstu, lai izrēķinātos par daktera pastāvīgo uzmācību.
