Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars uzskata, ka 8. Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņas gaisotne ir veselīga.
Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars uzskata, ka 8. Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņas gaisotne ir veselīga. Emocijas arvien vairāk sakāpinās.
“Ja būtu citādāk, tad būtu jāsāk uztraukties, ka kaut kas nav kārtībā. Netīrās veļas mazgāšana starp politiķiem ierindas vēlētājam šoreiz ir mazāk jūtama. Iespējams, to var dēvēt par izaugsmi, ka politiskie spēki necenšas cits citu nomālēt melnāku, bet gan paust to, ar ko ir atšķirīgi,” domā A. Cimdars.
Demokrātija ir brīvība
Arnis Cimdars savu darbību vērtē kā pārpolitisku. Viņam jāizvairās no subjektīvisma, jo tas vēlēšanām nekad nav nācis par labu. Viņš nodrošina vēlēšanu organizāciju – materiāli tehnisko, juridisko bāzi, cilvēku apmācību, kā arī sniedz informāciju vēlētājiem par vēlēšanas procedūru, no kuras, kā pierāda pētījumi, daudzi baidās.
“Demokrātija ir brīvība. Nevis tā, ka atsien ilgu laiku sasaitētas rokas, bet gan sirdī sajusta, kas liek rīkoties. Ne vienmēr cilvēki ir gatavi uzņemties atbildību par sevi un vēl jo vairāk par citiem. Ir tie, kas nevēlas izvēlēties un labāk dzīvo kā vergi, kas daudz nedomā par to, ko rīt ēdīs un ģērbs. Brīvība pieprasa pretējo. Cilvēkam pašam par visu jādomā. Padomju laikos vēlēšanās bija jāizvēlas viens no viena. Un tas ir vienkārši. Arī veikalā, ja ir viena prece, tad to pērk. Tiklīdz jau ir divas un vairāk, bieži vien pircējs iziet, neko nenopircis. Ir 1019 deputātu kandidātu. Ja no tiem nevar izvēlēties, tad jāsāk domāt. Varbūt pašam jāiesaistās politikā? Šķiet, ka savas dzīves groži jāņem pašam savās rokās un jāmēģina stūrēt. Ja to nedarīs, kāds cits tos paņems un tad būs jābrauc turp, kur tevi vedīs,” analizē A. Cimdars.
Viņš uzsver, ka vienmēr sliktās valdības ievēl tie labie pilsoņi, kas neiet vēlēt. Pagājušajās divās Saeimas vēlēšanās piedalījās 71 procents balsstiesīgo vēlētāju. Apzinīgākie ir gados vecāki pilsoņi. Viņi ir arī drosmīgāki, ar gados uzkrātu dzīves pieredzi. Latvijas situācijā ir pieņemami, ka Saeimas vēlēšanās piedalās 20 dažādas partijas, apvienības un savienības. Pirms tam bijusi 21 un 19 partija. Tas ir krietni mazāk nekā brīvajā Latvijā starp diviem pasaules kariem, kad vēlēšanās kandidēja vairāk nekā simts partiju un dažādu apvienību,” secina A. Cimdars.
Vēlētāju attieksme atšķiras
Demokrātija Latvijā esot salīdzinoši ir jauna, līdz ar to arī partijas vēl tikai meklē savu seju un arī iespējas, kā realizēt darbības mērķus. “Esmu pārliecinājies, ka vēlētāji ir dažādi. Ir tādi, kas studē programmas un mēģina tās salīdzināt un analizēt. Tomēr lielākā daļa vairāk domā par sadzīviskām problēmām, ģimeni, kā papildināt tās budžetu, un līdz ar to neiznāk laika izsekot visām programmām. Turklāt priekšvēlēšanu programmas ir tikai īsi pārstāsti par to, ko partijas vēlas darīt. Tādēļ lielākā daļa vēlētāju uzticas personālijām,” saka A. Cimdars.
Daudzi bijušie politiķi darbībai met mieru, vietā rodas jauni. Kā galvenais kritērijs tiek pieprasīts godīgums.
“Tagad ir modes lieta par vēlēšanām un partijām izteikties ar zināmu skepsi un piesardzību. Tomēr visi solījumi ir salīdzināmi. Daudzi balstīti uz loģiski saprotamām lietām, bet citi ir pilnīgi nereāli, un par tiem smejas pat pamatskolas audzēkņi. Tām partijām, kas jau bijušas pašvaldību vadībā vai parlamentā, ir iespēja pateikt, kas ir un kas nav izdarīts. Zināmā mērā to varētu saukt par prioritāti. Bet no solītā ir paveikts gaužām maz,” domā
A. Cimdars.
Viņš prāto, ka partijai vispirms jāpasaka, ko tā ir darījusi, lai pilnveidotu programmu. Līdzīgi kā labam darba devējam padotajiem vispirms jājautā, ko viņš darīs, lai veiktu sev uzticēto pienākumu. Jaunajām partijām ir citas priekšrocības, jo tām nav pārmetumu nastas par neizdarīto. “Tas ir pilnīgi normāli, ja jauna partija sākotnēji nesaņem pietiekami lielu vēlētāju atbalstu, jo viņi sevi vēl nav pierādījuši. Viņiem ir jāiegulda lielāks darbs, lai tos ievērotu,” spriež A. Cimdars.
Cilvēki sevi pilnveido politikā
“Pieņemsim, ka esmu vesels, izglītots, apzinīgs cilvēks, turklāt valsts patriots, kas var nodrošināt sevi un savu ģimeni. Bet man vēl paliek laiks, kurā es varu izdarīt kaut ko sabiedrības labā. Ja es visiem spēkiem vēlos iespaidot kopējo sabiedrības domu, tad man atliek iestāties kādā partijā, kuras uzskati šķiet simpātiski, tajā darbojoties panākt, lai uzklausa manu balsi un lai manas idejas, par kurām ceļos un krītu, kļūst arī par partijas idejām. Daļa politikā dodas šādu domu vadīti. Protams, ir cilvēki, kam politikā ir citas intereses. Tomēr tas agri vai vēlu parādās. Īlenu maisā var kādu brīdi slēpt, bet tomēr tas vienreiz izdursies,” secina A. Cimdars.
Viņš uzskata, ka valda aplams spriedums, ka Latvijas jaunieši neinteresējas par politiku un vēlēšanās piedalās kūtri. “Iespējams, ka es neesmu ticies ar tiem “pareizajiem” jauniešiem. Esmu novērojis, ka viņi par politikas norisēm izsakās skeptiski. Tomēr katrs no viņiem vēlas dzīvot labāk, nevis sliktāk. Ja Latvijā dominē viedoklis, ka vēlēšanās ir jāpiedalās, tad jaunieši nebūs tie, kas vēlēsies palikt malā un mazākumā,” uzsver A. Cimdars.
Jātur vaļā acis un ausis
A. Cimdars vērtē dažādu valstu pieredzi, rīkojot pirmsvēlēšanu kampaņas. Daudzās no tām partijām ir aizliegts reklāmas kampaņās tērēt sponsoru līdzekļus. “Šķiet, ka sabiedrībai vajadzētu turēt vaļā acis un ausis, jo dzīve pasaka, kā labāk rīkoties. Žēl, ka nesadzirdēja vēlētāju lūgumus vēlēšanu dienā apturēt reklāmu elektroniskajos masu medijos. Tomēr tagad Saeimas Vēlēšanu likumā ir noteikts, ka par novērotāju iecirknī nedrīkst ieteikt deputātu kandidātu. Bija bēdīga pieredze. Vēlēšanu iecirknī, kurā vienlaikus atrodas apmēram 40 vēlētāju un ir novērotājs, kas vēlēšanas uztver enerģiski, ir gatavi asi reaģēt uz kādu netaisnību. Viņš viens iecirknī gaisotni var sakāpināt tik tālu, ka līdz dienas beigām vēlēšanu komisijas atbildīgās amatpersonas ir zaudējušas spējas orientēties ne vien laikā, bet pat telpā,” smej A. Cimdars, nopietni piebilstot, ka deputātu kandidāts varētu sāk diskusijas, pat aģitāciju.
Ja iedzīvotājus neapmierina summas, kas tiek tērētas pirmsvēlēšanu aģitācijā, tad domās, kā informēt citādāk.
Būs saspringta nakts
Vēlēšanu iecirkņi 5. oktobrī būs atvērti no pulksten 8.00 līdz 20.00. Naktī no 5. uz 6. oktobri vēlēšanu komisija saskaitīs, cik balsis ir nodotas par katru partiju. Šo informāciju nodos Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK), kas desmit līdz 15 minūtes pēc datu apstrādes to ievietos publiskajā serverī. “Esmu pārliecināts, ka šoreiz publiskais serveris būs tik jaudīgs, ka pietiks visiem pieslēgumiem. 6. oktobrī būs neoficiālais rezultāts, kura partija ir ieguvusi nepieciešamos procentus. Vēlēšanu naktī saskaitītie biļeteni tiek paziņoti pa faksu, telefonu vai e-pastu. Ir iespēja kļūdīties. Gala rezultātu noteiks, kad CVK būs saņēmusi iecirkņu protokolus. Ja būs atšķirības no pirmajiem neoficiālajiem rezultātiem, mēs paskaidrosim, kādēļ tie ir radušies,” skaidro A. Cimdars.
Viņš norāda, ka vēlētājam pēc balss nodošanas paliks 19 zīmes. Ar izslēgšanas metodi varēs konstatēt, par ko viņš balsojis. “Pastāv divi varianti. Pirmais – atstāt zīmes vēlēšanu iecirknī, bet, ja vēlētājs zina, ka viņu mājās gaida nikna sievasmāte, kas vēlas zināt, par ko znots ir balsojis, pie vēlēšanu iecirkņa izejas uz galda būs liekas partiju lapiņas. Varēs paņemt trūkstošo. Un sievasmātei vai bargam, nedemokrātiskam darba devējam varēs uzrādīt komplektu, kādu viņi vēlas redzēt,” smej A. Cimdars.
Deputāta kandidāts jātur pie vārda
A. Cimdars uzskata, ka vēlētājam demokrātiskā valstī ir visas tiesības un pat pienākums deputātu kandidātu, kam uzticējis savu balsi un ticējis solītajam, pēc dažiem mēnešiem “paņemt aiz pogas” un pajautāt, ko esi izdarījis no tā, ko solīji. Deputātam nevajadzētu dot atlaides un no reizes uz reizi gaidīt, kad viņš sāks rīkoties. “Vai mums ir laiks gaidīt? Smejos, ka mūs var 40 gadus vadāt pa tuksnesi uz labāku zemi, bet vai mēs to gribam?” domā A. Cimdars.
