Saka, ka rudens ir skumju gadalaiks. Ne velti tieši šajā laikā uzliesmo dažādas slimības un rodas depresija.
Saka, ka rudens ir skumju gadalaiks. Ne velti tieši šajā laikā uzliesmo dažādas slimības un rodas depresija. Cilvēki vairāk domā, kāpēc dzīvo un kāda ir katras dienas vērtība. Vēl kādu brīdi priecēs rudens krāsainais skaistums, un tad katra diena būs pelēki kaila, kļūs arvien tumšāka. Un noskaņojums, iespējams, dzīvos gadalaikam līdzi.
Dažas dienas atpakaļ aukstā, rudenīgā pievakarē man uz ceļa pretī izskrēja puisītis. Gadus trīs, varbūt četrus vecs. Kājeles basas. Biksītes uzlocītas līdz ceļgaliem. Mutīte nošmulēta. Es viņam jautāju: “Vai tev, puisīt, nav auksti? Aizskrien mājās saģērbties siltāk.” Bet viņš mīļi pasmaidīja un atteica: “Man nav auksti. Mājās neviena nav, un es istabā netieku.” Aiz rokas viņu neņēmu, bet jutu, ka tā ir ledus auksta. Nezinu, kad mājās atnāca viņa tuvākie cilvēki, kad viņš varēja ierušināties siltā gultiņā un, noklausījies vakara pasaku, aizmigt. Iespējams, ka zēns vēl ilgas stundas tumsā pie mājas dzīvoja viens. Kas zina, ko darīja vecāki. Vai strādāja, vai nedaudz “līksmoja” ar domubiedriem. Un tomēr puisītis smaidīja, kaut tajā brīdī, šķiet, neviens par viņu nedomāja un nerūpējās. Viņš bija laimīgs, jo, kad atnāks mamma, viņš neprasīs šokolādi vai čipsu paku, bet priecāsies par gardu maizes riecienu ar sviestu.
Turpat blakus dzīvo cilvēki. Braucot mašīnās, ievīstoties siltās drēbēs. Tomēr ir noskumuši un ar dzīvi neapmierināti. Kas traucē būt laimīgam? It kā ir darbs, atbildība par to, ko dari. Iespējams, ka neapmierinātība rodas, kad dzīve ir pārlieku lutinājusi. Kad pats vairs īsti nezini, ko gribi. Cilvēki, kurus pieveikusi grūta slimība vai lielas problēmas, sevī saglabā lielāku prieku nekā tie, kam visa gana. Iespējams, ka dzīve piedāvā ikdienas pelēcību un tajā nav ne mazākās kripatiņas no cilvēka patiesajiem sapņiem un ilgām. Un apzinies, ka tikai eksistē, gaidot nedēļu no nedēļas, kad kaut kas mainīsies, ka kļūs vieglāk vai citādāk. Bet patiesībā sevi māni, jo zini, ka nākamā nedēļa, pat mēnesis, būs līdzīgs iepriekšējam.
Nekādi nevaru noticēt, ka pēc
5. oktobra cits par citu sāks rūpēties un atcerēties galveno – būt atbildīgam par to, ko esi izdarījis, ko esi solījis. Dienas tāpat ritēs savu gaitu. Un joprojām būs puisītis basām un nosalušām kājelēm. Vecāki laikus nenāks mājās. Nebūs darba. Un cilvēkus no jauna iemācīt smaidīt un priecāties būs grūti. Un ikdienas rūpēs, kad galvenais sauklis ir: “Skriet un pelnīt naudu!”, tāpat nebūs iespēja piepildīt karstākās vēlēšanās un sapņus.
