Alsviķu pagasta iedzīvotāja Olga Ādmine vasarā devās ceļojumā uz Īriju, lai apciemotu meitu un znotu, kas tur strādā.
Alsviķu pagasta iedzīvotāja Olga Ādmine vasarā devās ceļojumā uz Īriju, lai apciemotu meitu un znotu, kas tur strādā. “Tā bija patīkama pārmaiņa – redzēt, kā dzīvo īri un kā viņi uztver latviešus,” saka O. Ādmine.
“Doties uz Īriju mani uzaicināja meita. Tam labprāt piekritu, jo ar viņu nebiju tikusies ilgāk nekā gadu. Labi, ka arī draudzenes mani atbalstīja un mudināja braukt tik tālu ceļu. Laika starpība Latvijā un Īrijā ir divas stundas. Dublinas lidostā biju satraukusies, jo meita nebija ieradusies pretī. Pēc laika viņa bija klāt kopā ar vīru un arī savu saimnieci Altrahtu. Mani pārsteidza saimnieces viesmīlība. Biju gaidījusi ikdienišķu sasveicināšanos, bet šī siltā uzņemšana mani iedrošināja. Aizkustināja arī saimnieces bērnu uzvedība, kas tiekoties mani noskūpstīja kā mīļu vecmāmiņu,” atceras O. Ādmine.
Strādāja “līdz rītam”
Ceļojuma pirmajā dienā Olga apmeklēja Svētā Patrika avotiņu. Viņš bijis anglis un mācījis īriem ticību. “Kad devāmies uz meitas dzīvesvietu, šosejas malās koši ziedēja narcises, bet ar ziedbukšiem – ērkšķainiem krūmiem ar koši dzelteniem ziediem – bija nosētas visas pakalnes. Karigalēnu miestiņā, netālu no Arvas pilsētas, kur dzīvo meita, ir skaista, liela 1820.gadā celta katoļu baznīca. Īrijā baznīcas ir dzīves centrs. Cilvēki turp dodas saposušies visskaistākajās drānās,” stāsta alsviķiete.
Olgas meita Īrijā audzē un novāc sēnes, bet znots Nauris strādā par metinātāju. “Diemžēl meitas mākslas audējas prasme Īrijā tāpat kā Latvijā nevienam nav vajadzīga. Jāatzīst, ka sēņu bizness tur ir nenoturīgs, jo sēnes mēdz slimot, un ir nepieciešams liels darbaspēks to novākšanas laikā. Četrus mēnešus kopā ar meitu strādāju pie sēnēm. Strādāju lēnām, bet kvalitatīvi. Braucām pie vairākiem saimniekiem. Strādnieku pulkā biju gados vecākā darbiniece, tādēļ saimniece pienāca pie manis un jautāja, cik mēs ilgi strādāsim. Angļu valodu brīvi nepārvaldu, tāpēc pārjautāju meitai, ko viņa vēlas. Kad uzzināju, palūkojos uz lielajām sēņu rindām un noteicu – līdz rītam. Visi sāka skaļi smieties, un šis izteiciens turpmāk kļuva par vietējo joku,” smej O. Ādmine.
Viņa uzsver, ka apmēram 3500 latviešu Īrijā strādā ar darba atļaujām, bet tikpat daudz cilvēku tur ir nelegāli un klīst darba meklējumos. “Ainavu veidotāji un ceļu meistari ir pieprasītas specialitātes. Visi ceļi tur ir asfaltēti. Citādāk nemaz nevarētu būt, jo pretējā gadījumā tie nebūtu caurbraucami, tādēļ ka tur līst katru dienu. Automašīnas un degviela nav dārgas, toties auto apdrošināšana un ceļa nodoklis ir liels,” klāsta alsviķiete.
Skolēni valkā formu
“Manu kādreizējā pedagoga uzmanību saistīja tas, ka Īrijā katras skolas jauniešiem ir savs formastērps. Tos pēc pasūtījuma piegādā vietējos veikalos. Uz tiem ir attiecīgās skolas vai vietas emblēma, pēc kuras uzreiz var pateikt, no kurienes bērns ir. Tāda ir vietējās valdības un baznīcas prasība, lai skolēnus atšķirtu, pazītu un nerastos domstarpības. Jāteic, ka īru bērni ir pieklājīgi nekā latviešu, jo sveicina arī svešus cilvēkus. Pie mums tā ir reta parādība. Manuprāt, Latvijas anarhijā formas tērps nelīdzētu, jo ir jāsakārto citas svarīgākas lietas. Domāju, ka būtu liels tracis, ja gribētu bagātnieku, vidusslāņa un maznodrošināto bērnus ietērpt vienādās formās, tā padarot līdzīgus,” spriež O. Ādmine.
Latvietes gatavo labāk
Viņa norāda, ka bija interesanti izjust īru mentalitāti. “Īri ir izpalīdzīgi, bet tajā pašā laikā viņi ir slinka tauta, jo neiekopj mazdārziņus un arī ēst negatavo mājās. Toties viņi ļoti rūpējas par mājas apkārtnes apzaļumošanu.
Viņu ēst gatavošanas prasme vēl ir bērna autiņos. To pārspētu jebkura Latvijas mājsaimniece. Televīzijā katru dienu rāda pamācošus, bet primitīvus kulinārijas raidījumus. Veikalos ir nopērkami dažādi saldumi, kam saturs neatbilst nosaukumam,” stāsta alsviķiete.
Viņa uzsver, ka īri ir laipni un ziņkārīgi. “Latvijā būtu nepieklājīgi, ja uz ielas vīrietis apturētu svešu sievieti un pajautātu, kā viņai klājas un patīk šajā zemē. Ja Īrijā uz ceļa salūst automašīna, pārējie šoferi apstājas un apjautājas, vai nevajag palīdzēt.
Īru ģimenēs ir daudz bērnu. Ir arī maznodrošinātas ģimenes, kas savu biznesu zaudējušas smagu slimību vai citu nelaimju dēļ. Tām palīdz sociālie darbinieki. Ja cilvēks nav darbaspējīgs, viņam nodrošina bezmaksas medicīnu un ierīko labiekārtotu dzīvesvietu,” saka O. Ādmine.
Īri zemi neapstrādā
Īru ģimenēs valdot pieņēmums, ka meitas uzdevums ir apprecēties un pēc tam dzīvot vīra ģimenē, bet dēlam jāturpina tēva iesāktais.
“Pārsteidza īru vienaldzība pret zemi, jo atrast apstrādātus laukus ir ļoti grūti. Tolaik, kad valsts bija angļu kolonija, vietējiem iedzīvotājiem neatļāva zemi apstrādāt, jo Dieva doto zemi rakt nedrīkstēja. Šis aizliegums laikam ir saglabājies līdz mūsdienām. Vienīgais, ko viņi izdarīja – masveidīgi izcirta mežus, tādēļ tagad tur aug tikai mākslīgi stādītie meži, kas ir tik biezi, ka pat dienā tajos ir tumšs.
Interesanti, ka īrietēm nav jādara kūts darbi, jo tos veic ģimenes vīrieši. Laukos ir bezdarbs tāpat kā Latvijā, bet produkti tur ir dārgāki. Ziemas tur gandrīz nav, tāpēc puķes, kas mums ir istabas augi, aug dzīvžogos,” akcentē O. Ādmine.
Viņa ir gandarīta, ka bija iespēja aizbraukt uz zemi, kur ir neaprakstāmi skaista daba.
“Īrijā ir ļoti daudz ezeru, kas bagāti ar zivīm. Tur ir skaista daba, tāpēc domāju, ka viesojoties to varēšu pilnībā izbaudīt, bet to liedza privātīpašuma neaizskaramība. Īrijā par privātīpašuma robežu pārkāpšanu draud sods no 1500 līdz 2000 eiro. Tur ir arī fantastiski kalni, no kuriem braucot lejā vēru ciet acis, jo bija bail un reiba galva,” smej alsviķiete.
