Man ir dzīvē ļoti laimējies, jo vīrs uz katru nopietnu nakts izsaukumu brauc kopā ar mani. Tas dod lielu drošības sajūtu.
45.
Man ir dzīvē ļoti laimējies, jo vīrs uz katru nopietnu nakts izsaukumu brauc kopā ar mani. Tas dod lielu drošības sajūtu. Ko es iesāktu, ja viņš būtu citas profesijas cilvēks? Kurš ciestu tādu nakstputnu un nervu kamolu? Tagad viss ir citādi: “Braucam!” un viss. Vīrā mazāk virmo emocijas, viņam ir drošāka roka un vēsāka galva. Tāds tandēms man ir ļoti pa prātam, jo bieži pat fiziski vienam nav iespējams sniegt vajadzīgo palīdzību.
Dramatisku notikumu ir papilnam. Vienu laiku ir vesela epidēmija ar bērniem, medikamentu ēdājiem. Krāsainās dražejas ir tik kārdinošas, un bieži vien notikušo vecāki pamana vēlu. Tomēr mūsu ciemā visi tiek izglābti. Kuņģīšu skalošana, mākslīgā elpināšana no mutes mutē, injekcijas, ātro palīdzību gaidot, un laimīga nopūta, kad esam cietušo nodevuši tālāk drošās rokās.
Sargeņģelis mums ir stāvējis bieži klāt. Ja nebūtu šīs sadarbības ar rajona speciālistiem, es lauku ārsta darbu noteikti pamestu, taču, tā kā ir šī drošā saikne, viss notiek un turpinās. Mēs esam tikai pirmajās medicīnas frontes līnijās, aiz mums stāv gudrākie, varošākie un labāk ekipētie. Pirmajos darba gados šī pleca sajūta ir īpaši svarīga. Kas tad mēs te laukos esam? Kas te tāds pievilcīgs ir, lai paliktu šeit uz mūžīgiem laikiem? Kāpēc nevaram pēc nokalpotajiem trīs gadiem apgūt kādu šaurāku, mazāk traumējošu specialitāti? Bet – nē!
Manas kājas te, savā pusē, ir kā zemē ieaugušas, un mēs paliekam. Tagad es sevi dusmās reizēm apsaukāju par plaša profila lauku idiotu. Pēc tādas pašapsaukāšanās kļūst labāk, un plecos uzveltā nasta liekas vieglāka. Varbūt savu pacientu un kolēģu acīs mēs tādi arī izskatāmies? Daudzi jau domā arī, cik ārsti labi dzīvo, cik viņi lepni un bagāti! Taču mēs savu amata fraku cenšamies ciešāk aizpogāt, lai jau nepamana patiesos, pavisam necilos jaukumus.
Pat honorāri laukos ir ne tik ierasta un izplatīta lieta, un ne tik bieži kādu zilu piecīti vai sarkanu desmit rubļu zīmi pateicīgs pacients iestūķē ārsta kabatā. Lai mūsu centību novērtētu ar lielāku naudas zīmi, tur ir krietni daudz jāstrādā, un oficiāli jau ārstam neko dot nepienākas, un ņemt no pacienta esot neētiski. Paldies Dievam, jau Staļina tēvs ir teicis, ka labs ārsts pats sevi pabaros, bet sliktus ārstus, tātad tādus, kas neņem, nevajag nevienam, un katrs jau spriež pēc savas samaitātības pakāpes. Šī naudas iedošana un pieņemšana ir viena ķēpelīga lieta. Devējam bieži ir žēl dot un ņēmējam bail ņemt. Ja nu sauc pie atbildības? Ir jau dzirdēts! Par to raksta avīzēs, lai biedētu devējus un neapdomīgos ņēmējus.
Pacients droši vien spriež: “Darbs ir padarīts, ārsts taču saņem algu. Ja nu es viņu apvainošu? Nedošu.”
Kukulis vai pateicība bieži tāds ir jautājums. Ja mani grib nopirkt, dabūt to, kas nepienākas, tas ir kukulis, un tad jau tas ir pārkāpums, un pērkams ārsts nekā nav vērts. Pateicība ir pavisam kas cits. Var novēlēt pat māju vai uzdāvināt savu suni, nerunājot par konfekšu kasti vai ziediem.
Ar suņa dāvinājumu man ir pieredze. Nomaļā vietā, meža ielokā dzīvo divas manas pacientes – māte un meita. Mājiņa kā uz vistas kājas, abas invalīdes. Mani vienmēr gaida, kā pašas izsakās, kā saulīti atspīdam. Pamazām esmu viņas iepazinusi: meita Alise ir I grupas invalīde pēc bērnībā pārslimotas cerebrālās triekas. Nesagatavotam cilvēkam, redzot mokošās piespiedu kustības, ķermeņa rausti pārvietojoties un runājot, ir ļoti nepatīkami. Es zinu, ka jāizturas tā, it kā šo parādību nebūtu. Pacietīgi uzklausu, cenšos izmeklēt. Jau pirmajās tikšanās reizēs pamanu, ka istabiņā ir daudz blusu. Atģērbjot slimnieku, tās meklē jaunu mājvietu, un ārsts ir salds kumoss. Blusu perēklis ir takšelis, abu mīlulis. Kā jūtas cilvēks, kura drēbēs salec daudzi blusu desmiti un varbūt simti? Šausmīgi! Kukaiņi uzreiz kož, lien zem drēbēm. Nākamā pieturas vieta pēc šī apmeklējuma ir kluss meža ceļš, kur velku nost drēbes un tās izkratu. Šoferis ir mans vīrs, un blusu kratīšana ir iespējama. Ir vasara, tāpēc pārģērbšanās ārā nav problēma.
Beidzot pienāk diena, kad manas pacientes vairs mājās palikt nevar.
