Kalendārs vēsta, ka drīz būs rudens.
Kalendārs vēsta, ka drīz būs rudens. Dzīvoju ar iekšēju ticību, ka varbūt izdosies sagaidīt tā krāsaino daudzveidību, ka zem kājām nesabirs sausuma pāragri nobirdinātās koku lapas, ka dārzos vēl ilgi ziedēs miķelītes un asteres, ka pirmās salnas neuzvarēs samteņu un cīniju krāšņumu. Cenšos sevī saglabāt aizejošās vasaras sauli un svelmi, tikai nezinu, vai tās pietiks līdz jaunam pavasarim. Nevēlos, bet saklausu tuvojošās nostalģijas soļus un klusībā baidos ieraudzīt lietus lāšu asaras loga rūtīs. Saprotu – zeme un visa dzīvā radība gaida šo veldzi, bet es – baidos. Baidos no lietus bezgalības. Baidos, ka garajos rudens vakaros pielīst arī dvēsele, un diezin vai spēšu to izžāvēt.
Raugos ielu apgaismojuma spuldzes mirgā. Vajadzētu priecāties, bet nespēju, jo zinu, ka dienas aizvien ātrāk atskaita minūtes, ļaujot nakts tumšajām rokām pieskarties pasaulei. Esmu niecīga šīs pasaules daļa, tāpēc aizdedzu košdzeltenu sveci, cerot, ka spēšu pasargāt sevi no tumsas. Bet svece nav mūžīga. Tā izkūst. Un atkal ir jāapzinās, ka nekas nevar būt mūžīgs. Pat pasaule ne.
Ieelpoju dzeltensārta ābola smaržu un iecērtu zobus auglī. Muļķe, it kā tā varētu atbrīvoties no rudenīgās smeldzes. Mēģinu sev iestāstīt, ka ābolā patvērusies mana vasara un pavasaris ar piebriedušiem pumpuriem un ziediem. Uz brīdi noticu, bet pārāk īss ir šis ticības brīdis. Nesaprotu, kāpēc mums, cilvēkiem, nepietiek spēka ticēt vienmēr? Kāpēc vēlamies šo ticību ik pa brīdim pārbaudīt? Nesitu pie krūtīm, sakot, ka esmu labāka, ka uzticos. Tāpat kā visi, svārstu plaukstās gludu ābolu, nebūdama pārliecināta, ka tā serdi nav skāris tārps. Laikam baidos pievilties.
Klusi pāršķiru fotoalbuma lapas. Katrā no tām – mirklis no vasaras. Iestāstu sev, ka esmu atradusi, ko vēlējos, ka šie mirkļi ir nezūdoša atmiņu piedeva. Domās iebrienu jūrā un ļaujos viļņu glāstam, ar plaukstām sijāju karstās smiltis un vēlos kļūt par kaiju, lai paceltos spārnos un pārlidotu jūru. Esmu vasarā ar vēju matos un gliemežvākiem rokās. Bet smiltis izbirst, kaija aizlido bez manis un gliemežvākos vairs nevar saklausīt jūru. Kāpēc negribu saprast, ka arī dzīve ir tikai mirklis, ko nevar paturēt vai aizkavēt tāpat kā vasaras aiziešanu?
Eju satikties ar cilvēkiem, bet nesaprotam viens otru. Varbūt vainīga ziema, kuru viņi sauc par savējo. Nemēģinu tulkot ziemeļvēja izkliegtus vārdus. Tie var nosaldēt manu vasaru. Kāpēc cilvēkiem tā patīk kādu nogalināt, šaujot ar nenovīdībā un skaudībā mērcētām bultām? Varbūt es esmu tā, kas nesaprot, ka tā ir visvieglāk atbrīvoties no skumjām, smeldzes un nostalģijas. Varbūt vajag nostriegot bultu, bet rokām tik vien spēka, lai noturētu saules staru.
Es izvēlos vasaru, jo baidos no rudens skūpsta, kam pīlādžogu garša.
