Arī prieku pārdozējot, sākas saindēšanās ar to. Pārprieks sēj nelaimi.
42.
Arī prieku pārdozējot, sākas saindēšanās ar to. Pārprieks sēj nelaimi. Pati estrādes celtniecība arī atnes bēdas. Darbā piedalās pagasta jaunieši, un jaunībā, kā zināms, jūra līdz ceļiem, kur nu vēl upīte. Kā gadījās, kā ne, bet slimnīcā atskan sauciens: “Slīkst zēns!” Patiesībā jau noslīcis. Kāds drosminieks viņu gan izrāvis no ūdens, nu viss mūsu rokās.
Kā Dieva dots, slimnīcā tieši tanī stundā kā revidents manam darbam no rajona slimnīcas atrodas pieredzējis ārsts, kurš zina, kas un kā jādara. Tā man ir mācībstunda darbā. Nekad nedomāju, ka netiešā sirds masāža var fiziski tā nogurdināt rokas; sešdesmit reizes minūtē izdarot grūdienus sirds rajonā, cerot, ka tas palīdzēs, ka reizē ar savu dzīvo elpu izdosies viņu atgriezt dzīvē. Neesam pat pamanījuši, kā apkārt salasījušies cieminieki, kas sāk mums palīdzēt gan masējot, gan elpinot. Arī kolhoza druknais priekšnieks metas uz ceļiem un pārmaiņus ar citiem palīdz, ko var. Medmāsiņa atskrien ar adrenalīna šļirci. Jāizdara dūriens tieši sirdī. Varbūt tas dos stimulu bezdarbīgajam muskulim reaģēt un sarauties?
“Nu pamosties! Pamosties! Strādā, sirsniņ! Paklausi!” lūdzu pie sevis. Bezcerība vēl nedrīkst pielavīties. Nedrīkst! Taču laikam ejot, cerību paliek arvien mazāk. Jaunekļa acu zīlītes ir platas. Tātad smalkie, skābekļa bada jutīgie nervu centri ir gājuši bojā. Kad ap ausīm parādās nodevīgi sārtie līķa plankumi, cerības ir zudušas pilnībā. Vairs nekā! Atejot no cietušā, pūli pāršalc nopūta: “Nekā!”
Ir tik bezgala žēl šīs dzīves, kas te, nelielās upītes dzelmē, beidzās, vēl neuzziedējusi. Atkal pazīstami, pat ļoti pazīstami ir jaunekļa vecāki. Priekšā saruna, kas ir dzīves vissmagākais brīdis. Kaut ir skaidrs, ka zēns noslīcis, vienalga pastāv kārtība, kas jāievēro. Noslīkušais jānosūta uz sekciju. Atkal būs jāaprok viena dzīve.
Pēc laika pirmais satraukums it kā atkāpies, un realitāte ir tāda, kā ir. Dzirdu ambulancē kādu troksni, tādu kā švīkstoņu. It kā kāds kaut ko vilktu pa zemi – smagu un nepaklausīgu. Ieraugu nelaimīgā jaunekļa māti. Viņas kājas no stresa kļuvušas pavisam smagas un nevadāmas, tikko pavelkamas. Kliedziens! Dvēseles sāpes, kādas tikai māte spēj izjust un izkliegt, zaudējot dārgāko. Jāmierina! Ārstam jādara arī tas. Te nelīdz banālie vārdi: “Izsaku līdzjūtību!” Ir jāatrod vārdi, kurus vēl nekur drukātus neesmu lasījusi. Ja es būtu vienīgā palīdzības sniedzēja, šaustītu sevi ar domu par iespējamo nemākulību, pieredzes trūkumu. Paldies Dievam, ka tā nebija.
Pēc dažām dienām, kad zēna ķermeni atdod vecākiem, lai liktu zemes klēpī, piederīgie lūdz saģērbt viņu mīļo pēdējam ceļam. Kā var pagriezties mēle atteikumam? Abi ar vīru darām darbu, ko līdz tam neesam darījuši. Tāda ir mūsu sūtība būt stiprākiem nekā citi, arī garā, un iet pa dzīves šaurāko laipu ar savu palīdzēšanas misiju kā ar dzirnakmeni plecos. Protams, mūs aicina uz bērēm un nesaki, dakter, ka tu nevari, jo esi devis Hipokrata zvērestu un esi gatavs vienmēr kalpot arī tad, kad gribētos ielīst aliņā kā pelei un neko nezināt un nedzirdēt. Tautā runā, ka daudzas ārstu neveiksmes gulda kapos, un vienīgais soģis ir mūsu sirdsapziņa. Ka ārsts nav pārcilvēks, to var gan nojaust, un neviens nav prasījis, vai viegli būt visu bēdu un visu nelaimju aculieciniekam un bieži vienīgajam, kas spēj palīdzēt. Vai te, lai noņemtu stresu, roka arī viņam nesniedzas pēc visus mierinošās alkohola glāzes? Pēc šī traģiskā notikuma mēs abi ar vīru izdzērām pa simts gramiem. Tas palīdz, ja to nedara bieži. Tad alkohols ir pieņemams antistresa un aizmiršanās līdzeklis. Kas notiktu, ja pēc katra letāla iznākuma atkārtotu šo metodi, mēs šobrīd nedomājam.
Es priecājos, ka blakus dzīvē ir tādas pat profesijas cilvēks, kas saprot no pusvārda un stāv un krīt par to pašu, ko es. Reizēm jūtamies, kā viena ķermeņa divas rokas. Ne jau katru dienu gadās tik traģiski notikumi. Ir arī uzvaras, reizēm mazas, mazītiņas, bet dažreiz tādas, ka pārņem arī tāda kā lepnuma sajūta: izārstējām, mums izdevās!
Vietējā rajona avīzītē labi ļaudis ieliek kādu pateicību, kas stimulē strādāt tālāk. Secinu, ka lauku ārsta dzīve ir interesanta, jo nekad nevar paredzēt, kas jau pēc brīža notiks.
