Kukaiņu pētniekam Guntim Akmentiņam ir ievērojama tauriņu, vaboļu un citu kukaiņu kolekcija. Tajā atrodamas arī spāres, makstenes, blaktes un mušas.
Kukaiņu pētniekam Guntim Akmentiņam ir ievērojama tauriņu, vaboļu un citu kukaiņu kolekcija. Tajā atrodamas arī spāres, makstenes, blaktes un mušas. Šķiet komiski, iedomājoties, kā vīrietis labākajos gados ar tīkliņu rokās ķer tauriņus. Tā Guntis Akmentiņš esot darījis sākumā. Taču patiesībā tauriņu ķeršana notiek citādāk, nekā par to prāto nezinātājs.
“Tie laiki ir pagājuši, kad es skrēju pa purvu ar tīkliņu. Tad es nemācēju darboties,” stāsta entomologs (kukaiņu pētnieks) Guntis Akmentiņš.
Skolas gados pēc mācībām viņš vienmēr esot pazudis. “Gāju uz mežu vai pļavu. Man bija draugi ar tādām pašām interesēm, ar ko kopīgi klaiņojām,” atceras G.Akmentiņš. Tagad viņš apzinoties, ka tajā vecumā interese esot bijusi pārāk nenopietna. Neesot bijis arī attiecīgas literatūras un tik vajadzīgā binokļa. Pirmo grāmatu esot uzdāvinājusi tante par Latvijas putniem.
Meitenes līdzi neņem
“Klases audzinātāja man parasti prasīja, vai uz mežu ņemot līdzi meitenes. Tad, kad es atteicu, ka ne, viņa mani paslavēja, ka pareizi vien darot, jo meitenes tikai traucēšot,” saka G.Akmentiņš.
Pētnieka ģimenē neviens ar entomoloģiju neesot aizrāvies, tāpēc viņš sevi dēvējot gluži vai par balto zvirbuli, lai gan ar dabu tuviniekiem bijusi cieša saikne. Pēdējā studiju gadā pieteicies strādāt Teiču valsts rezervātā par putnu pētnieku, jo vairāk vilinājuši putni. Taču ornitologa vietas bijušas aizņemtas, tāpēc 1985.gadā uzsāka entomologa darbu Teiču valsts rezervātā.
Mācās putnu dziesmu
Guntis Akmentiņš mēģinājis ievākt vismaz pa vienam eksemplāram tauriņu, kas reģistrēti Teiču rezervātā. Tauriņu meklēšanas procesā viņš apmetoties attiecīgā vietā, kur ir zināms biotops.
“Tā var būt meža ieplaka, kur apsēžos un gaidu, kad tauriņš atlidos. Tas jānovaktē un jānoķer, nevis kā trakam jāskraida pakaļ pa visām vietām,” apgalvo G.Akmentiņš. Reizēm varot nosēdēt stundām ilgi, taču pētniekam tas patīkot.
“Mežā ir putni un zvēri, tāpēc tur ir interesanti atrasties. Saprotu, ka daudz ko nezinu par viņiem. Dzirdu, ka klaudzina dzenis, taču nesaprotu, kas tā par sugu. Pēdējā laikā esmu sācis mācīties arī putnu dziesmas,” apgalvo vīrietis.
Salīp ap palagu
Doties kukaiņu meklējumos ir dažādas iespējas. Tauriņus gan varot labāk ķert naktī tādās vietās, kur tuvumā ir mājas. “Pie strāvas jāpieslēdz elektroģenerators, jo nepietiek tikai ar to, ja iedegtas mašīnas spuldzes. Ir vajadzīga izkliedēta gaisma,” skaidro kukaiņu speciālists. Pievilināšanas metode esot vienkārša – kad kļūst tumšs, uzliek palagu un spuldzi.
“Kukaiņi redz tikai gaismas kūli un salīp ap palagu. Es visu, ko redzu, pierakstu latīniski. Īpaši labi es pazīstu lieltauriņus,’’ uzsver G. Akmentiņš.
Dienas tauriņu Latvijā neesot īpaši daudz – tikai kādas 115 līdz 120 sugas. Pārējo sugu ir apmēram divarpus tūkstoši. Tauriņu viņa kolekcijā ir visvairāk, jo par tiem viņš visvairāk zina un ir lasījis. Vaboles viņš vācot, kā pagadās. Vismīļākā esot ūsaiņu dzimta. “Tās var atrast, piemēram, uz nokaltušu koku mizas un malkas,” skaidro G.Akmentiņš.
Sākas papīra darbi
Kolekcionārs atzīst, ka tā gluži neesot, ka noķerot taurini un tad, kā smejas darbabiedri, liek to uz adatas.
“Es atzīmēju, kādā datumā un kurā vietā novērota kāda konkrēta suga. Es to saucu par inventarizāciju. Ja nu manā kolekcijā nav kādas sugas, tad atļaujos paņemt vienu eksemplāru,” apgalvo ļaudonietis.
Ziemā sākas papīru darbi – vasarā savāktos materiālus viņš apkopo. Tad priekšrocība ir vākt tās kukaiņu sugas, kas vasarā lido pa gaisu, bet ziemā var atrast, kad salien aiz mizas. “Tagad pat man ļoti daudz kukaiņu ir salikti sērkociņu kastītēs. Lēnā garā tos apstrādāšu, jo tas prasa daudz laika,” atzīst viņš.
G.Akmentiņš nevarot pateikt, kas kukaiņu pētīšanas un vākšanas procesā esot aizraujošākais.
“Mani viss aizrauj. It īpaši, ja atklāju ko jaunu, atrodu sašķiebušos, sakaltušu kukaini ar savērptām kājām. Tad lēnām mēģinu nolikt viņu dabiskā stāvoklī. Tad viņš ir foršs,” spriež kukaiņu mīļotājs. Tas esot smalks darbs. Reizēm stundām neko it kā neizdarot. Taču tuvinieki viņu saprotot, citādāk viņam būtu grūti to darīt, kas pēdējā laikā vairāk ir vaļasprieks.
Nedzīvo ilgi
“Augusts parasti ir tukšs, jo tā ieprogrammēts, ka tas ir arī viens no karstākajiem mēnešiem. Tauriņu sugas ātrāk nomainās, jo katrai ir savs dzīves cikls. Arī karstums ietekmē tauriņa dzīvi. Viņš šādā laikā lidinoties nespēj izturēt ilgāk par trim dienām un ātri sabrūk. Tauriņa dzīves ilgums nav ilgāks par divām nedēļām, jo viņa galvenā funkcija ir sameklēt sev pāri un izdēt oliņas,” apstiprina G.Akmentiņš. Viņš atgādina, ka kāpuri esot daļa no tauriņa, un tas lielāko daļu laika pavada kāpura stadijā un visu nograuž. “Tad neviens tauriņu nesauc par maigu radījumu un vienkārši nospiež,” atzīst G.Akmentiņš.
Neko jaunu neatrod
Pētnieks ir pārliecināts, ka savā darbā mācīties vēl varot daudz ko. Cenšoties ieinteresēt arī jaunāko paaudzi, lai viņa darbam būtu turpinātāji. Īpaši vēlētos atrast kādu jaunu sugu, taču nelaimējoties.
“Latvijā katru gadu parādās migrējošās sugas, taču tās atrod citi jau pie robežas. Man trāpījās atrast plakankodi – mazu taurenīti. Izrādījās, ka esmu pirmais Baltijā, kas to konstatējis. Nākamajā gadā daudzi sāka to intensīvi meklēt tādās pašās vietās kā es. Nu jau tā ir masveidīgi izplatījusies Igaunijā un Lietuvā,” apgalvo entomologs. Viņam esot bijusi darīšana arī ar sirseņiem, kuru lietderības koeficientu viņš apšaubot, jo tos naktī pievilinot gaisma. “Ja tuvumā gadās sirseņu pūznis, tad ir garantija, ka viss palags būs ar to aplipis. Grūti šos kukaiņus atvairīt, taču virsū tie nebrūk,” bilst vīrietis.
Sapnī bieži Guntis Akmentiņš redzot tauriņus, taču tādas sugas, kādu nemaz neesot. “No rītiem pamostos, zinu, ka naktī sapņos esmu ievācis tauriņus, taču burciņu mājās nekur neatrodu,” smejas viņš. Savukārt dzīvē sevi par romantiķi nesaucot, taču atzīstas, ka reizēm arī viņa vīrieša dvēsele atmaigstot.
