Zaķis Voldis Rozenbergs ir sagatavojies skolai. No rīta, kad zaķītim Voldim bija jāiet, viņš traucās no istabas uz virtuvi un sauca: “Māmiņ, man šodien ir jāiet uz skolu!”.
Zaķis Voldis Rozenbergs ir sagatavojies skolai. No rīta, kad zaķītim Voldim bija jāiet, viņš traucās no istabas uz virtuvi un sauca: “Māmiņ, man šodien ir jāiet uz skolu!”
Zaķēns ātri saģērbās un teica māmiņai: “Es gribu ātrāk iet uz skolu!”
Māmiņa saņēma zaķēnu aiz rokas, un viņi devās ceļā. Māmiņa Voldim vaicāja: “Vai paņēmi ziedus?”
Voldis atbildēja: “Jā, paņēmu ziedus.”
Kad nonāca pie skolas durvīm, abi bija uztraukušies. Zaķēns apsēdās solā. Viņam blakus apsēdās lauva: “Vai būsim solabiedri?”
“Jā, kāpēc gan ne?” zaķēns atbildēja.
Kad zaķēns ņēma no pleciem somu, piesteidzās skolotāja Tīģera jaunkundze un jautāja: “Vai tu esi Voldis?”
“Jā, tas esmu es!”
Skolotāja prasīja klasei: “Bērni, vai jums patīk iet skolā?”
“Jā, skolotāj, mums patīk iet skolā,” bērni korī atbildēja. Skolotāja sāka stundu.
Kad Voldis pārnāca mājās, māmiņa jautāja, kā viņam gājis skolā.
“Ļoti, ļoti labi,” Voldis atbildēja.
Zaķēns paēda un gāja savā istabā rakstīt mājas darbus. Kad mājas darbi bija pabeigti, zaķēns ēda vakariņas, mazgājās un gāja gulēt. Nākamajā rītā, kad viņš atvēra acis, ieraudzīja, ka māmiņa viņu modina.
“Voldi, tu nokavēsi skolu.” Voldis steidzās mazgāties un devās uz skolu.
Tā pagāja viss gads.
Agnese Andrejeva no Jaungulbenes
