Aglonas bazilika katru gadu balta un cēla sagaida svētceļotājus un ikvienu, kas mērojis tuvāku vai tālāku ceļu, lai sajustu brīnumu. Varbūt tikai to mazo nojausmu, ko dēvē par prieku.
Aglonas bazilika katru gadu balta un cēla sagaida svētceļotājus un ikvienu, kas mērojis tuvāku vai tālāku ceļu, lai sajustu brīnumu. Varbūt tikai to mazo nojausmu, ko dēvē par prieku. Pēdējos gados, kad ticības brīvība cilvēkam vairs neliek slēpt pārliecību, Aglona pulcina tūkstošus. Un katrs no viņiem kaut ko meklē. Cits atrod, cits ne. Bet vienaldzīgo nav, jo svētvieta neatstāj neuzrunātu. Varbūt kāda liktenis tiek izmainīts tieši Aglonā.
Katru gadu visvairāk Aglonu apmeklē tieši 14. augustā, kad īsi pirms pusnakts ticīgā tauta izdzīvo krustaceļu. Šogad Svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku ieskaņas krustaceļā piedalījās apmēram 150 000 cilvēku. Sakrālajā laukumā mirdzēja vairāk nekā 150 000 sveču. Jāatzīst, ka šogad ceļu uz Aglonu mēroja mazāk svētceļnieku – tikai 1500. Bazilikā reģistrējušās 39 grupas, skaitliski lielākā – 120 svētceļnieku – no Madonas katoļu baznīcas. Vistālāk nākušie bija no Salacgrīvas – 310 kilometru un Vaidavas – 286 kilometri. Protams, svētceļnieku pulks bija lielāks, jo kājām nāca arī draugu pulciņi, ģimenes un individuālie svētceļotāji.
Krustaceļā un galvenajā svētku misē 15. augustā dziedāja Aglonas draudzes koris “Magnificat”, pusnakts svēto misi vadīja bīskaps Vilhelms Lapelis, bet psalmus un senos dziedājumus dziedāja “Scolo Contrum”. Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga pirmoreiz 15. augustā devās uz Aglonu, lai piedalītos svētkos un tiktos ar katoļu baznīcas vadību. Par godu katoļu svētkiem Aglonā “Latvijas pasts” izdevis zīmogu un aploksnes ar Aglonas bazilikas attēlu un svētkos ticīgajai tautai piedāvāja iespēju apzīmogot pasta sūtījumus vai kādu citu piemiņas materiālu.
Lielākās problēmas svētku apmeklētājiem radīja transporta novietošana. Ceļu policijas neizdarības dēļ daudzi svētceļnieki krustaceļu nokavēja. Savukārt pie baznīcas vārtiem zālājā atlaidušies gulēja piedzērušies vīrieši un diņģēja naudu, bet pēc pusnakts mises lielajā ekrānā pie bazilikas (arī tāds Vissvētākās Jaunavas Marijas svētkos uzstādīts pirmo reizi) pareizticīgo arhibīskaps Aleksandrs, luterāņu mācītājs Jānis Vanags un kardināls Jānis Pujats nevietā atgādināja, cik nozīmīgs latviešu tautai būs 5.oktobris – vēlēšanas. Bet ar svecītēm, lūgšanām un grēku nožēlu tas nesadzīvoja.
Tomēr Aglona starp ezeriem stāv un svētceļotājus gaidīs arī nākamgad. Jāpiekrīt J. Klīdzēja “Cilvēka bērna” Boņuka vārdiem, ka “nekur nav tik skaisti kā Latgalē. Nekur ezeri nav tik zili un zāle nav tik zaļa”. Nekur lūgšanas tā neskan un nekur tā negribas atgriezties kā Aglonā.
Fakti par Aglonas baziliku
Uzkalnā starp Cirīšu un Egles ezeru 1700. gadā uzceļ nelielu koka baznīcu, kurā darbojas dominikāņu mūki.
Baznīcas galvenajā altārī novieto nezināma autora Aglonas Dievmātes svētbildi. Uzskata, ka Bizantijas ķeizars Manuels II (1350. līdz 1430.) Lietuvas lielkņazam Vitautam dāvinājis Dievmātes svētbildi, kuru tas vadājis līdzi visos karagājienos, bet vēlāk to novietojis Trāķu baznīcā. Dominikāņu tēvi, uzsākdami savu darbu Aglonā 17. gadsimta beigās, pasūtījuši Trāķu gleznas kopiju. Tā bijusi tik līdzīga oriģinālam, ka to nav bijis iespējams atšķirt. Pie šīs svētbildes sākušies daudzi brīnumi.
Mogiļevas palīgbīskaps Jānis Beņislavskis 1800. gadā kronē jauno Aglonas baznīcu, kas celta baroka stilā. Tās garums ir 45 metri, platums – 20 metri, augstums – 47 metri. Torņos novietoti četri zvani, no kuriem lielākais izliets Viļņā un sver 1023 kilogramus. Baznīcā ir
10 altāri. Svētbildē Dievmāte attēlota sēdoša, ar Jēzus bērnu uz labās rokas, bet ar kreiso tam pasniedz ziediņu. Tā gleznota uz alkšņu koka dēļiem. Tai uzlikts apzeltīts sudraba “tērps”. Virs Jēzus bērna un Marijas galvām ir zeltīti kroņi, rotāti ar dārgakmeņiem. Pēc katra dievkalpojuma šī glezna tiek aizsegta ar citu.
Pēdējās rekonstrukcijas laikā izveidots sakrālais laukums septiņos hektāros, vārtu nišās izvietotas krustaceļa stacijas. Restaurētas visas baznīcas svētbildes. Baznīcai ieklāta marmora grīda, veikti apzeltīšanas darbi. Apakšējā kriptā zem galvenā altāra apbedīts kardināls Julians Vaivods, bīskaps Boļeslavs Sloskāns un bīskaps Jāzeps Rancāns.
Aglonas svētavota dziedinošās spējas atklāja Aglonas dominikāņu klostera priors Juškevičs 1820. gadā. 1825. gadā pie avota uzcelta slimnīca ar 10 dzīvokļiem. Pēc gada Viļņas ārstu komisija un Pēterpils medicīnas akadēmija apstiprina avota dziednieciskās spējas. Cara valdība slimnīcu slēdza.
