Esam saņēmuši pirmo stāstiņu par skolu. Kādā dienā es ielūkojos kalendārā. Manas acis iepletās un es iesaucos: “Vai tiešām no visas vasaras palicis tik maz?”.
Esam saņēmuši pirmo stāstiņu par skolu.
Kādā dienā es ielūkojos kalendārā. Manas acis iepletās un es iesaucos: “Vai tiešām no visas vasaras palicis tik maz?” Man tik ļoti vēl gribas no rītiem sildīties saulītē, kura nejauši iespīd manā logā. Redzot, kā saule spēlējas ar zelta stariem, man sāk gribēties iet uz skolu. Un dīķis? Bet dīķim savas dzidrās acis būs jāaizver ļoti drīz! Un tad tam vairs nevarēšu būt lielā draudzene, kura nekur nesteidzas, plunkšķinādama dīķa ūdeni… Patiesībā, arī lietus vairs ilgi nevarēs liet savas asaras, jo tās būs izraudātas! Skolā mani gaida daudz draugu.
Paies augusts. Tik daudz kas mainīsies! Pienāca 1.septembris, taču tā bija svētdiena. Uz skolu jāiet 2.septembrī. Vakarā es iekāpu gultā un teicu: “Rīt, rīt! Rītdien sāksies skola!” Rīta pusē atgriezās saule. “Mazliet skumji,” es noteicu. Es izeju no mājas. Eju, eju, eju. Esmu pie savas skolas. Sirds sitas. Ieeju skolā un ieraugu savu klasi. Un ilgais skolas stāsts atkal sākas no gala….
Zane Kozlovska no elstēm (13gadi)
Redakcijā Zani gaida balva!
