Kaut kur tālu lielā meitiņa, mīlēta un lolota, dzīvo vecvecāku paspārnē, vecākus līdz šim redzējusi pa svētkiem un brīvdienām.
36.
Kaut kur tālu lielā meitiņa, mīlēta un lolota, dzīvo vecvecāku paspārnē, vecākus līdz šim redzējusi pa svētkiem un brīvdienām. Arī tagad nevaram atļauties visi dzīvot kopā. Ja es nebūtu šeit, droši vien vīrs pēc vietējās tradīcijas garlaicību remdētu alkoholā. Gribētājiem apreibināties arī šeit šī dzira izstieptas rokas attālumā. Bezjēdzīgā veģetēšana sēj savu postu visā pilsētiņā. Kā pretoties alkohola varai, par to neviens nedomā. Dzeršana ir tradīcija. Uz ko es te skrēju? Pa galvu pa kaklu liekot eksāmenus, cerēju vismaz sakārtot piešķirto dzīvokli. Kā putnu māte cerēju uz savas ligzdiņas iekārtošanu kaut uz pāris mēnešiem. Nu nekā! Jau grasos braukt pie lielajiem armijas dūžiem. Izgāzīšu savu grūtnieces vēderu, sitīšu dūri uz galda! Partijas komitejas apmeklējuma variants mums atkrīt, jo vīrs nav komunists. Varbūt tas arī ir galvenais šķērslis, jo, sākot dienestu, pats no šī goda atteicās. Tagad dzīvokļa nepiešķiršana, iespējams, ir sods par nepaklausību. Kad liekas, viesnīca būs mājvieta uz ilgu laiku, vīrs atnāk pusdienās ar priecīgu ziņu: atbrīvojies viens dzīvoklis, un tas nu piešķirts mums. Jau otrā dienā mūsu nākamajā mītnē ierodas pāris karavīru šo to pielabot, pienaglot, beidzot izdzer pa divsimt gramiem “Vodkas”. Nu varam sākt ievākties. Mantas gan maz, tikai daži koferīši ar drēbēm. No lazaretes vai sazin kurienes mums atved galdu un krēslus ar metāla kājām. Dīvānu gan nopērkam paši. Nu būs savs kaktiņš. Armijniekam lieka manta ir slogs, jo, pārceļoties uz jaunu vietu, mēbeles parasti līdzi nevadā, bet pārdod vietējiem civiliedzīvotājiem “pie sētas”. Vīrs uzmeistaro atkal plauktu uz auklām kā man kopmītnē. Varam svinēt dzīvokļa iesvētīšanu. Atnāk kapteiņa Ūdrīša ģimene, vienīgie tuvākie latvieši. Baidāmies savas sirdis izkratīt, varbūt arī viņi ir “stukači”, kam uzdots papētīt Bārdaiņa, tas ir, mana vīra, ģimenes noskaņojumu. Nekādas brīvdomības armijā nevar atļauties, tad drīz var nonākt dienēt pie “baltajiem lāčiem”. Arī uz Ziemassvētkiem mazītiņu eglīti vīrs atnes savā koferītī, lai neviens pat nenojauš, ka mums ir Ziemassvētki. Paši kaunamies par savu mazdūšību. Triju sveču liesmiņu gaišumā prātojam par tālāko dzīves perspektīvu. Būs jāpieņem vecāku piedāvājums un faktiski vienīgā iespēja divus mēnešus veco bērnu atstāt pie viņiem. Jāgaida mana likteņa nolemtā stunda. Izstrādāju nākotnes plānu. Dzemdēt braukšu pie savas akušieres, kas strādāja mana ciema slimnīciņā un tagad vada Rīgas rajona slimnīcas dzemdību nodaļu. Savs liktenis jāliek tanīs rokās, kam uzticos. Kā es spēju izturēt visus šos mūžīgos pārbraucienus. Tas kļuvis jau par manu dzīvesveidu. Apmetos pirms paredzētā dzemdību termiņa pie savas mātes māsas un gaidu radību laiku. Vienmēr kaut kas jāgaida: tikšanās, vasaras brīvdienas, tagad bērna piedzimšana. Pēc tam gaidīšu institūta beigu zvanu. Visu dzīvi kaut ko gaidu un par kaut ko cīnos. Nemiers mani dīda gadiem. Ar lielu atvieglojumu uzelpoju, kad sākas dzemdību sāpes, tātad drīz viss atrisināsies. Taču starp manām dzemdībām ir deviņi gadi, pašai arī nav pirmā jaunība, un nekas nenotiek tik ātri. Divdesmit divas stundas es ciešu spītīgā pacietībā, kā jau savā dzīvē radusi, kamēr ieraugu savu bērnu. Man par pārsteigumu tas nav nekāds Jānītis, bet meitiņa, kas sver trīs kilogramus un trīssimt gramus. Tas nemaz nav tik slikti, ņemot vērā manu trauksmes pilno dzīvi. Viņa man liekas tik mīļa, tik skaista, un nu es zinu, kas ir sievietes svētlaime. Jauns rīts atnāk ar padarītu darbu. Nerēķinot dažas sīkas komplikācijas, viss ir ritējis tā, kā to apraksta mācību grāmatā. Pēc nedēļas ceļojam uz Paplaku trijatā. Lielā meita, māsu apskatījusi, tikai nosaka: “Bērns kā bērns, tikai maza gan.” Viņa zina, ka pēc pāris mēnešiem, kad braukšu atpakaļ uz mācībām, māsiņa būs ar viņu kopā, kamēr es jūnijā sasniegšu savu mērķi. Tāda savāda ģimene mēs esam – katram savas gaitas un savi uzdevumi. Ir tikai cerības, ka beidzot viss būs kā cilvēkiem: kopīga dzīves platība, ikdienas gaitu saskaņa un vienādi dzīves vērtību kritēriji. Man šobrīd pat neienāk prātā, ka varētu būt arī citādi un ne viss būs tik gludi, kā izsapņots. Vai tiešām pēc diviem mēnešiem man pietiks spēka kā kādai dzeguzei pamest savu bērnu? Šaustu sevi ar dažādiem pārmetumiem:
“Kā tu tā vari? Tu nu gan neesi nekāda māte! Kur ir tavas mātes jūtas? Normāla sieviete tā gan nespētu!”
