Ikdienā cilvēki cenšas no šīs iestādes kontingenta – slimajiem – izvairīties.
35.
Ikdienā cilvēki cenšas no šīs iestādes kontingenta – slimajiem – izvairīties. Vai tāpēc, ka šie slimnieki ir neaprēķināmi savā rīcībā? Bet katrai slimībai ir sava seja, kaut gan saka, ka katrs prātā sajūk pa savam. Šīs slimības ir tik komplicētas. Sešu nedēļu laikā kaut ko nopietnu apgūt nevarot, un diezin vai kāds no mūsu grupas vai no tautiešiem vēlēsies sevi ziedot šādai nepateicīgai karjerai. Ievietošanu garā slimo klīnikā tautā uzskata par kaunu vai par sodu un garīgos slimniekus nosauc nievājoši. Saka: “Tam jau nobrukuši bēniņi, slīpais jumtiņš, visi nav mājās, tas dzīvo citā pasaulē, sajucis prātā, dumjš un dumjš…”
Arī režīms lielajā psihiatriskajā kombinātā ir īpašs: durvju rokturi tikai personālam, aizrestoti logi, lai slimie neizlēktu caur stikliem uzbudinājuma gadījumā, trako krekls ar milzīgi garām piedurknēm, lai piesietu un fiksētu uzbudināto. Vienu otru te izolējot, kā nepieskaitāmu brīvdomātāju, te varot satikt gan Aleksandru Puškinu ar visām dzejas vārsmām, gan pašu Vladimiru Iļjiču. Jo augstāks bijis intelekts līdz saslimšanai, jo sarežģītāka konfabulācija (izdoma).
Mūs, studentus, māca, kā runāt ar šiem slimniekiem, uzklausīt, neko kategoriski neuzspiest, bet arī nepiekrist slimnieka spriedumiem, necensties viņu pārliecināt vai izturēties ar aizdomām. Tas ir ļoti neierasti un vismaz man nepadodas. Es zinu tikai vienu, ka man ir decembra sākumā jānoliek psihiatrijas eksāmens vēl līdz sesijas sākumam, jo janvārī ir jādzimst bērnam. Kad es par to pēc cikla nobeiguma ieminos katedras vadītājam, viņš dziļdomīgi nopūšas un nosaka eksāmena datumu. Pāršķirstījusi lekciju konspektus un paplāno psihiatrijas mācību grāmatu, noteiktā dienā un stundā veru profesora kabineta durvis. Mani laipni atsēdina pie masīvā rakstāmgalda, piedāvā aromātiskas tējas glāzi greznā metāla turētājā. Nervozēju, kad sāksies eksāmens un kādi būs jautājumi.
“Kas jums šinī priekšmetā vislabāk patika?” profesors vaicā.
“Es nezinu, viss likās sarežģīti.”
“Tad jau jūs galveno esat sapratusi. Nozare ir sarežģīta, un jums atvēlētajā laikā neiespējami daudz maz iejusties. Galvenais ir jāpamana bērnā pirmās psihiskās slimības pazīmes. Arī to nevar atklāt uzreiz, tikai ar pieredzi.” Profesors nu prasa manu sekmju grāmatiņu: “Ar kādu atzīmi pati savas zināšanas vērtējat?” vaicā.
“Ar apmierinoši,” klusi nomurminu.
“Ja nu jūs tā sakāt, ticēšu,” un profesors tā arī ieraksta – apmierinoši. Novēl laimīgi dzemdēt un pavada līdz durvīm.
Esmu gan atvieglota, gan samulsusi. Protams, vairāk nekā uz “trīs” es psihiatriju nezinu. Arī Jānītis piekrīt, iesperot ar kājiņu pa manu nu jau krietni piebriedušo augumu. Vēl dažas dienas Ļeņingradā, lai nokārtotu bērnu ķirurģiju. Saņemu vērtējumu “labi”. Gadās ļoti laba biļete par akūtu apendicītu bērniem, ortopēdijas jautājums par plakano pēdu un vispārējā ķirurģijā par sterilitāti un dezinfekciju. Nu varu doties pašas izkārtotā dekrēta atvaļinājumā. Uz rokas arī sieviešu konsultācijas grūtnieces apmaiņas karte. Mani pavada gan istabas meitenes, gan grupas draudzenes līdz pat vilciena vagonam. Te es viņām zvēru, ka marta sākumā būšu atkal uz strīpas. Četrus atlikušos mēnešus līdz institūta beigām esmu gatava kaut uz ceļiem rāpot, lai tiktu savējiem līdzi. Nekas ar mani un bērnu vienkārši nedrīkst notikt. Lai viss būtu labi, jādomā tikai gaišas domas.
15. Savāda ģimene
Atbraucot Paplakā pašas izkārtotajā dekrēta atvaļinājumā, pārliecinos, ka nevar ticēt armijas priekšniekiem, vismaz par dzīvokļa piešķiršanu – nē. Tas rada vēl lielāku nepatiku pret vīra militāro dienestu. Par kādiem tēvu grēkiem šis iesaukums armijā mūža garumā? Kur te redzama tā varenība, par kuru piekliegtas visas avīzes? Vai te kāds prasījās: “Iesauciet mani, es gribu par kara ārstu!” Pagaidām vienīgais mierinājums, ka esam Latvijā, kaut par rītdienu nav drošības. Katra nakts ir pietiekami gara, lai paspētu saņemt jaunu pārdislokācijas pavēli jau no rīta. Vakaros joprojām veramies caur svešo viesnīcas logu. Ko tur var saskatīt? Katrā ziņā nekādas gaišas nākotnes vīzijas.
