Lasot atkal atgūstu latviešu valodas raitumu, jo sen jau krieviski domāju, un saprotu, cik viegli ir pārkrievoties.
33.
Lasot atkal atgūstu latviešu valodas raitumu, jo sen jau krieviski domāju, un saprotu, cik viegli ir pārkrievoties. Armijai līdzi pa visu Savienību braukājot jau otrajā paaudzē mēs kļūsim par padomju tautu. Par to negribas ne domāt, ne runāt. No armijas ir jātiek vaļā, tikai mēs vēl nezinām – kā. Vīram gan esot kāds plāns, taču līdz galam to atklāt nav gatavs: “Nāks laiks, nāks arī padoms. Stresi un dzīves pārmaiņas iespaido cilvēka psihisko stāvokli.” Es nesaprotu tikpat kā neko. Viņš ir ārsts, bet es vēl nē.
14. Liktenim ar kāju neiespersi…
Atgriezusies no dienvidiem, esmu grupas uzmanības centrā: saules iedegums, dīkā dzīve un mīlestības terapija ir mani tā atspirdzinājuši, ka nu atliek tikai ķerties pie nokavētā. Atvedu visiem, kas mani gaidījuši, Melnās jūras krasta apaļos oļus. Šo dabas dāvanu kā velti uzdrīkstos atvainošanās par kavējumiem vietā uzbērt arī uz pasniedzēju galda: “Tā nu ir bijis, oficiera sieva pildīja savu sievas funkciju pie Melnās jūras.”
Neviens arī nepiktojas par manu ilgo prombūtni. Manis pašas ziņā ir kārtot mācību parādus. Divu mēnešu laikā, kas vēl līdz piektā kursa beigām, jāauļo gan uz rīta plūsmas nodarbībām, gan pēcpusdienās atstrādāt “astes”. Jūras krastā savāktos akmentiņus kabatā skandinādama, neskatos ne pa labi, ne pa kreisi un man neeksistē ne tautieši, ne grupas biedri. Man vienkārši tam nav laika. Esmu egoistiska, bet citas izejas nav. Katra minūte dārga. Tad kādu dienu maija beigās, kad sekmju grāmatiņā jau sakrājušies ieskaišu ieraksti un arī Ļeņingradā atnācis vēlīnais ziemeļzemes pavasaris, ieklausos sevī un bez šaubīšanās saprotu, ka vairs neesmu viena, esmu stāvoklī. Tieši tas vēl trūka, lai vēl vairāk samezglotos jau tā sarežģītā dzīve. Institūta sestais un pēdējais kurss nebūs vienkāršs. Bērnam taču jānāk pasaulē janvāra beigās. Apstulbusi no jaunatklājuma, pāra dienas nekur nerodu miera. Liktenim ar kāju neiespert, un laikam jāpieņem, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Otrā bērna radīšanai ir arī pēdējais laiks: man būs trīsdesmit, meitiņai deviņi gadi. Ja ne tagad, tad varbūt pat nekad. Sēžu skvēriņā pie kopmītnes durvīm, kur neatceros, ka būtu sēdējusi, un pieņemu lēmumu: kā lemts, tā arī būs. Studentes arī pēdējā kursā laiž pasaulē bērnus. Kaut tik bērns manās miesās izaugtu vesels! Cik daudz dažādu kroplību un iedzimtu slimību skatīts! Tpu! Tpu! Spļauju pār kreiso plecu.
Arī no vīra ne ziņas, ne miņas. Bija jau paredzams, ka viņa daļai būt Rīgā lemts tikai uz īsu laiku. Saņemu telegrammu, ka adrese ar jauno dienesta vietu sekos. Baiļojos un ceru, ka tas nebūs aiz Polārā loka. “Mieru! Tikai mieru!” es sevi suģestēju. Gluži ciešami nokārtoju sesiju, un mani dekanātā atlaiž uz valsts praksi pēc manas dzīvesvietas. Kur ir mana dzīvesvieta? Izrādās, ka Paplakā, kara pilsētiņā Liepājas rajonā. Meklēju kartē, jo tur es nekad neesmu bijusi. Paplaka ir mazs punktiņš blakus Priekulei, Vaiņodei, bet iepriekšējā dzelzceļa stacija pirms Vaiņodes, kur man nav jāizkāpj braucot ar Mažeiķu vilcienu uz jauno dzīvesvietu, ir Elkuzeme. Tā man savu atrašanās vietu apraksta vīrs.
Ak, Elkuzeme! Kaut man tevi nebūtu jāredz! Kaut es pamostos kā no ļauna sapņa savā dzīvoklī vai vecāku mājās! Taču tā nenotiek. Pēc Elkuzemes stacijas un īsa vilciena ieskrējiena melnā nakts tumsā sasniedzu Vaiņodi.
Mani uz perona sagaida vīrs. Gandrīz nepazīstu, jo bārdainu savu dzīvesdraugu vēl neesmu redzējusi. Bārda patīkami bužina manus vaigus, un asara, kas tur iekrīt no maniem acu kaktiņiem, varbūt viņam nav sajūtama. Kopš dienvidu ceļojuma neesam tikušies. Ar armijas automašīnu “gaziku ” sasniedzam jauno dzīvesvietu.
Vīram vēl nav dzīvokļa, tikai nemīlīga istaba virsnieku tā viesnīcā. Jūtamies tik nožēlojami, kā vēl nekad. Lai cik pieticīgi mēs arī būtu, šāda sadzīve jau otrā dienā liekas neciešama. Pēc pāris mēnešiem, kad es atkal būšu Pēterburgā, vīram sola dzīvokli, veselas trīs istabas. Būs miteklis vēl vienam armijas bērnu ārstam, pulka ārstam un viņu bērniem. Varbūt dažiem tā liekas laba perspektīva. Vieta nav slikta, netālu Liepāja, uz Skodu Lietuvā var braukt lētas zosis uz Mārtiņiem pirkt. Nav jau te pasaules gals, bet Latvijas un Lietuvas pierobeža. Paplakā dzirdu tikai krievu valodu.
