Nereti nākas aizdomāties, kā nabadzība spēj sabojāt cilvēka dzīvi.
Nereti nākas aizdomāties, kā nabadzība spēj sabojāt cilvēka dzīvi. Sakropļo viņa domāšanu, rada mazvērtības sajūtu un nicīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli un valdību. Dažbrīd pat tiktāl aptumšo viņa prātu, ka cilvēks izdara ko pārsteidzīgu, ļaunākajā gadījumā – pamazām nodzeras vai pastrādā noziegumu. Cilvēks šādā dzīves situācijā vaino visus vai nevienu, vai vēl sliktāk – tikai sevi, ka pats neprot dzīvot. Šķiet, ka nu nekādi pie mums nedarbojas teiciens, ka nabadzīgā valstī bagāts nekļūsi.
Labi zināms, kādus lielus īpašumus pārvalda ietekmīgas amatpersonas un kādi apjomīgi naudas līdzekļi apgrozās viņu naudas makos. Vai kāds no valsts darbā strādājošiem varētu atļauties doties divi gadu ilgā kruīzā pa pasauli, kā to pašlaik dara kādreizējais valsts premjers Māris Gailis? Vai vienkāršie cilvēki strādā mazāk par viņu, vai būtu apveltīti ar niecīgākām prāta spējām un nebūtu to pelnījuši? Ierindas cilvēks rūpīgi apsver pat to, vai atvaļinājumā var atļauties doties kādā pāris dienu vai nedēļas ceļojumā. Ja vēl tas ir ārpus Latvijas robežām, tad viens otrs tālajam braucienam rūpīgi naudu krāj visu gadu, atlicinot no ikmēneša algas. Cits to kārtējo reizi atliek uz nākamo gadu, klusībā cerot, ka nākotnē viņa materiālie apstākļi varbūt uzlabosies.
Bieži noskatos, ka cilvēki tās pašas nabadzības dēļ meklē, kur iegādāties lētāku apģērbu. Vispirms tirgū, kur precēm ir zemākas cenas, un second hand veikalos. Tiesa, otrajos iepērkas arī situēti cilvēki, jo zina, ka tur apģērba kvalitāte ir labāka un ir arī garantija, ka citiem tieši tādu pašu drēbju nebūs. Runājot par iepirkšanos mazpilsētu veikalos, jāatzīst, ka izvēle ir krietni ierobežota un pircējam tur ir grūti ko atrast. Rādās, ka veikalnieki ir iedomājušies, ka Latvijā sievietēm raksturīgi tikai divi standarti, kas atbilst 38. līdz 40. izmēram un no 50. un tālāk. Iespējams arī, ka pēc pārējā izmēra apģērbiem ir pārāk liels pieprasījums, tāpēc veikalu plauktos tos grūti atrast.
Biju pārsteigta, ka dažu stundu laikā dažādās Rīgas ielās redzēju tik daudz bomžu. Šķiet, agrāk vai nu viņu nebija tik daudz, vai viņi tik atklāti nezīmējās sabiedrībā. Viņi dienas laikā guļ uz soliņiem pilsētas centrā vai, sagrabinājuši santīmus, dzer pilsētas nomalēs un turpat arī reibumā pavada nakti. Skumji, bet arī šāda aina Latvijā tāpat kā citviet pasaulē spilgti iekrāso valsts tēlu. Taču šādas drūmas ikdienas epizodes vērojamas arī mazpilsētās. Nesen man kāda jauna, sveša sieviete uz ielas prasīja santīmus. Kam viņai tie? To nepajautāju, taču neizskatījās, ka viņa būtu novārgusi no bada. Pieļauju domu, ka arī viņa varbūt ir viena no tiem, kas ļaunprātīgi izmanto citu cilvēku žēlastību un sapratni. Ja esmu kļūdījusies, tad klusībā varu lūgt piedošanu viņai un savai sirdsapziņai, ka netiku palīdzējusi.
