Tāds reglaments! Vīram iedotas trīs virsnieka drēbju kārtas: ikdienas, tā saucamā “gimnastjorka” – ar siksnu sajožams krievu krekls, galifē bikses sūnu zaļā krāsā, brūns, garš šinelis, garie zābaki.
31.
Tāds reglaments! Vīram iedotas trīs virsnieka drēbju kārtas: ikdienas, tā saucamā “gimnastjorka” – ar siksnu sajožams krievu krekls, galifē bikses sūnu zaļā krāsā, brūns, garš šinelis, garie zābaki. Katrai dienai sūnu zaļš uzvalks, īsie zābaki un zaļi krekli. Pelēcīgi zils uzvalks svētkiem, balta šalle, balts krekls un pelēks šinelis ar dzelteni svītrotu jostu, ādas zābaki un attiecīgas cepures no laiviņas līdz apaļai virsnieka cepurei ar kokardi un spožu nagu. Par formu ir sajūsmināta tikai mūsu meita. Tēva – virsniek – statuss viņai patīk. Var braukt līdzi uz Oktobra svētku parādi, kur tēva dienesta mašīna stāv valdības tribīņu aizmugurē un ir daudz interesanta, ko redzēt. Kas te jādara jaunizceptam medicīnas leitnantam?
“Ko teiks, to darīs!” vīrs atsaka. Tāda dzīve nu būs mūsu ikdienā: pēc reglamenta arī darīs. Tāpat kā agrāk bieži braucu uz Rīgu.
Mazāk problēmu ar naudu, kas par to, ka dvēselē tukšums? Institūta mācību priekšmeti liekas kā vienaldzības miglā mērcēti, uz tiem eju kā automāts. Negribas neko! Latviešu studenti, pamanījuši manas jaunās rūpes, var izteikt tikai līdzjūtību, kamēr grupas biedri uzskata, ka man ir īpaši veicies, tā esot laba tālākās karjeras iespēja. Krievi nesaprot, ka mūsu dzimtene nav tā lielā un plašā, par kuru viņi tik labprāt dzied. Mana bezizejas situācija ir tikai mana rūpe. Tas nekas, ka bērni mācīsies ik pa brīdim citā skolā un visa manta čemodānos. To visu ir piedzīvojusi mana istabas biedrene Žeņa, kas pat nevar saskaitīt, cik vietās ģimene dzīvojusi un kurās skolās mācījusies. Viņa saka: “Interesanta dzīve!”
Es tā nevarēšu. Manai ģimenei uzliktais pārbaudījums ir svina smags. Sāku iepazīt bezmiegu. Vakaros riju miega tabletes un no rīta ar smagu galvu eju uz mācībām. Manas ģimenes sargeņģelis ir no mums novērsies. Vēlā rudenī vīrs aizbrauc uz nenoteiktu laiku uz “sboriem,” jeb mācībām mežā. Ne adreses, ne vietas, kur satikt, tikai kaut kāds numurs. Saņemu pa pesimisma pilnai vēstulītei, kur galvenais moto: “Ir jau labi, dzer tik šņabi!”
Piektā kursa smagākais mācību priekšmets ir tiesu medicīnas ekspertīze. Mācāmies par vardarbīgas nāves cēloņiem, viss jāredz ar savu aci, izdarot sekcijas mirušajiem. Arī tas ir smagi. Vienīgi mūsu Anatolijs te jūtas kā zivs ūdenī. Viņš visu uztver bez emocijām. Man liekas, ka gumijas priekšauts un citi atribūti, kurus nenosaukšu viņam pat piestāv. Viss bez emocijām. Brīnišķīgs ir pasniedzējs – profesors, katedras vadītājs. Liekas, viņš pat mīl savus mirušos pacientus. Lekcijas ir saturīgas un konkrētas. Viņa vadībā apmeklējam pat Kunstkameru, kur tagad Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejs. Lielās cilvēcības vadīti veram arī morga durvis. Tā ir vesela mirušo valstība. Nu redzam, ka nav nemaz tik mierīgi šinī astoņu miljonu pilsētā. Ir slepkavības, izvarošanas, ļaunu slimību pieveiktie jaunos gados. Nemūžam neaizmirsīšu zēnu, kas bija pakāries savā pionieru kaklautā tāpēc, ka skolā viņam bija atrastas galvas utis, par ko nokaunināts. No šī brīža sapratu, ka bērni var būt neaprēķināmi un viņu dvēsele ir tik viegli ievainojama. Pārdzīvojumu nasta šinī ciklā ir tik psiholoģiski smaga.
Vēl neesam attapušies no redzētā, kad no rīta, atnākot uz nodarbību, uzzinām, ka mūsu profesors pēkšņi gājis bojā aizrijoties. Kāpēc liktenis tā izrīkojās ar šo gudro cilvēku? Tāda nu ir dzīve! Viņa bērēs izraudu arī visu savā dvēselē sakrāto grūtumu, it kā man būtu miris kāds tuvinieks. Šinī dzīves periodā jūtos kā no laivas izsviesta. Arī priekšmeti ir sarežģīti. Mācāmies arī operatīvo ķirurģiju un topogrāfisko anatomiju. Vispirms teorētiski apgūstam veicamo operāciju tehniku. Daži studiju biedri, kas gatavojas ķirurga karjerai, klīnikā asistē ķirurgiem. Asistēšana ir palīdzēšana – spaiļu uzlikšana, āķu turēšana, paplašinot operācijas lauku. Dažiem pat uztic “aizšūt” brūci. Pirmie mūsu pacienti ir dzīvnieki, biežāk suņi, pilsētu ielās saķertie klaiņojošie četrkājainie draugi. Iepazīstos ar vivāriju – tās ir speciāli iekārtotas telpas ar būriem un traukiem, kuros dzīvo, tiek aprūpēti un baroti mūsu nākamie “pacienti”. Te sadraudzībā dzīvo atsevišķos būros vardes, žurkas, peles, truši. Mūsu rīcībā ir trīs aitas, no kurām iegūst vakcīnas eksperimentiem. Visvairāk ir suņu. Redzam, ka tos kopēji īpaši mīl. Man gan nepatīk šo kustoņu nolemtība.
