Alsviķu pagasta pirmsskolas izglītības iestādi “Saulīte” septiņus gadus vada Sandra Laicena. Jau trešajā klasē viņa zināja, ka strādās bērnudārzā.
Alsviķu pagasta pirmsskolas izglītības iestādi “Saulīte” septiņus gadus vada Sandra Laicena. Jau trešajā klasē viņa zināja, ka strādās bērnudārzā.
“Ar bērniem saprotos pat labāk nekā ar pieaugušajiem, jo viņi ir labāki, patiesāki un atklātāki, it īpaši mazās grupiņas audzēkņi,” saka S.Laicena.
Laicenu ģimene lasa laikrakstu “Alūksnes Ziņas”, jo tajā ir plašs informācijas klāsts. “Sākumā to abonēju intereses pēc, bet pēc laika secināju, ka tur ir gan svarīgas, gan izklaidējošas ziņas.
Labprāt lasu redakcijas sleju, kur autori caur savām izjūtām apraksta aktuālas problēmas, piemēram, ka cilvēki neizmanto ikgadējos atvaļinājumus,” komentē S.Laicena.
Nav sakārtota valsts politika
“Saulīte” ir vienīgais diennakts bērnudārzs rajonā. “Bija laiks, kad uz mūsu bērnudārzu veda mazuļus pat no Smiltenes, jo vecāki reti var atļauties bērnu līdz trīs gadu vecumam audzināt mājās. Ir tādi, kas mazuli pie mums atstāj uz nedēļu, bet pēc tam brīnās, kādēļ mājās viņš ir agresīvs, bļauj un raud. Kā viņš tāds var nebūt, ja uz nedēļu ir atrauts no sev tuviem cilvēkiem un dzīvo svešā vidē?
Tiesa, arī vecāki ir strupceļā, jo ir jāpelna nauda. Var jau teikt – kam tad ir lielāka nozīme: bērnam vai naudai, bet bez līdzekļiem arī neko nevar izdarīt. Uzskatu, ka te nav sakārtota valsts politika,” domā S.Laicena.
Pret politiskām aktivitātēm Sandra izturas rezervēti. “Politiskās norises vērtēju pēc tā, kā klājas cilvēkiem. Tā kā viņiem iet slikti, tad par Saeimas deputātiem neko labu teikt nevaru,” viņa saka.
Jūsmo par puķēm un fotografē
Sandrai ir divas meitas – Santa un Laura. “Man ļoti patīk, kā Santa dzied. Bērnībā viņa bija drošāka dziedātāja, bet tagad, pusaudzes gados, to dara retāk. Santai ir daudz talantu. Viņa var jebkurā vietā iestādīt puķi, un tā augs! Es reizēm iedēstu labā dārza zemē, bet stāds nīkuļo. Kad jāsēj un jāstāda, aicinu viņu. Otra meita ir apzinīga un kārtīga. Viņai ir liela akmeņu kolekcija. Laura labprāt apglezno stikla pudeles un izšuj,” lepojas S.Laicena.
Savukārt Sandrai pašai patīk fotografēt. “Bija laiks, kad aizrāvos ar adīšanu un grāmatu lasīšanu. Jāatzīst, kopš strādāju par bērnudārza vadītāju, ir maz brīva laika. Tagad mans vaļasprieks ir puķu audzēšana. Pagājušajā gadā ar draudzeni aizbraucu uz puķu draugu dienām Cēsu rajonā, un tas mani aizrāva. Agrāk šķita neiedomājami, ka es varētu no kataloga pasūtīt puķes, bet tagad to daru. Man vienmēr ir paticis fotografēt, un bilžu krājumi ir lieli. Kad paziņas jautā, kam fotografēju, atbildu, ka vēsturei. Ir prieks to darīt, jo fotoaparāti ir kvalitatīvi. Es nefotografēju sevi, bet vietas, kur esmu bijusi, un bērnus. Nesen konstatēju, ka albumā nav pēdējā laikā tapušas ģimenes fotogrāfijas, tādēļ šovasar to noteikti izveidosim,” stāsta S.Laicena.
Katram savs mīlulis
Sandrai patīk arī gatavot ēst. “Labprāt konservēju, turklāt eksperimentējot. Nesen izlasīju, ka marinētiem gurķiem jāpieliek kliņģerīšu ziedi. Tā arī izdarīju. Redzēs, kas tur sanāks,” saka S.Laicena. Viņa atzīst, ka virtuvē visbiežāk strādā vēlā vakarā vientulībā.
Laicenu ģimenē katram ir savs mīļdzīvnieks. “Mans mīlulis ir kaķis Alberts, Santa rūpējas par žurku, Laura – par kāmīti, bet vīrs – par diviem suņiem. Uzskatu, ka dzīvnieks nedrīkst dzīvot tikai pilsētas dzīvoklī, jo viņam nepieciešams svaigs gaiss un kustības,” domā Sandra.
Dzīvo tikai savu dzīvi
Vietējie iedzīvotāji Sandru pazīst kā sabiedriski aktīvu cilvēku. Viņa smej, ka enerģiju smeļas no trakulībām.
“Viesībās nevaru mierīgi sēdēt pie galda un mieloties. Man vajag arī patrakot. Ir teiciens: nesūdzies par dzīvi, varēja nebūt arī tādas. Vienmēr esmu domājusi, ka cilvēkiem, kurus interesē ne tikai sava, bet arī kaimiņa dzīve, ir ļoti grūti. Viņiem jādzīvo savējā ar savām problēmām un arī kaimiņa. Bet kāpēc dzīvot divas grūtas dzīves, ja pietiek ar vienu?” jautā S.Laicena.
“Vienmēr esmu teikusi: ja priekšā ir kalns, tad vajag skrubināt tam cauri pa mazam gabaliņam, nevis iet apkārt. Agri vai vēlu izdosies izlauzties cauri. Un nav svarīgi, kas tu esi: kalns, akmens vai smilšu graudiņš. Svarīgi, lai tevi pamana un jūt tur, kur esi. Ievēro arī smiltis kalna pakājē,” uzskata S.Laicena.
