Par to, ka rudens vairs nav aiz kalniem, neliecina tikai tas, ka dārzos jau uzziedējušas asteres.
Par to, ka rudens vairs nav aiz kalniem, neliecina tikai tas, ka dārzos jau uzziedējušas asteres. Šī gadalaika tuvošanos visvairāk var sajust vērojot, kā rosās politiķi. Tas arī pašsaprotami, jo no jaunās Saeimas vēlēšanām mūs šķir tikai pāris mēneši. Iesniegti pirmie partiju deputātu kandidātu saraksti un savu tēlu spodrināt sākuši nu jau gandrīz visu partiju pārstāvji. Gan tie, kam darbošanās politikā ir ar krietnu stāžu, gan arī tie, kas šajā “biznesā” sper pirmos soļus. Politiķi maina partijas, partijas maina politiķus. Līdzīga politisko spēku pārgrupēšanās notiek nemitīgi, un droši vien nekļūdīšos, domādama, ka galvenie pārsteigumi vēl tikai priekšā.
Interesanti, ka šonedēļ kāda politiskā apvienība bija pat iemanījusies pazaudēt plašajās Latvijas ārēs savu deputāta kandidātu, kas gan beigās tika atrasts. Diemžēl pazušana viņam par labu nebija nākusi, jo nācās zaudēt vietu deputātu kandidātu sarakstā. Taču prātā iešaujas nekrietna doma, vai tik “pazušana” partijai nebija ieplānota, lai vairāk pievērstu sabiedrības uzmanību. Jo nav jau noslēpums, ka lielākā daļa iedzīvotāju par politiķu rosīšanos pasmīkņā vai vispār neliekas ne zinis, politiskās reklāmas laikā pārslēdzot televīzijas programmu, vai aizšķirot ar politiķu izklāstiem piepildīto laikraksta lapu.
Ko var darīt, ja uzticības reitings politiķiem nepalielinās, drīzāk ar katru dienu sarūk? Kurš šodien ir apmierināts ar to, kas notiek valstī? Kurš politiķis šķiet simpātisks? Par kuru partiju balsosiet? “Tādi jautājumi mani kaitina, vai tad tāpat nav skaidrs, ka nekas taču nemainīsies,” dusmojas lauku sieva, kuras kūts nekad neatbildīs Eiropas standartiem. Bet paziņa gudri spriedelē: “Zini, es pagaidīšu nākamās vēlēšanas un tad iešu balsot. Līdzko viss valstī būs “prihvatizēts”, lielās cīņas par Saeimas krēsliem beigsies.” Jā, varbūt var piekrist, ka varas tīkotāju skaits vēl pēc četriem gadiem būs samazinājies un tad paliks tie, kas deputāta darbu uzskatīs nevis tikai par siltu, ienesīgu vietu un nākotnes nodrošinājuma avotu, bet vēlēsies arī beidzot strādāt. Lai gan tradīcijas, kā zināms, latviešiem ir grūti lauzt. Patīkamākais pirmsvēlēšanu laikā ir tas, ka politiķiem aug vēlme iepriecināt latviešu tautu, atbalstot lielākus vai mazākus pasākums. Galu galā ir vasara un cilvēkiem ir jāatpūšas. Un kas gan atteiksies par brīvu apmeklēt populāra mākslinieka uzstāšanos vai izdejoties ballītē? Vismaz tik daudz prieka no lielās politikas “atlec” arī vienkāršajai tautai.
