Tiem, kuri nav bijuši Kolkas ragā un uz to skatījušies tikai kartē, šķiet, ka šis asais zemes stūris atrodas kaut kur ļoti augstu. Nosaukums liekas dīvains. Kāpēc rags? Tur jābūt kaut kam īpašam.
Tiem, kuri nav bijuši Kolkas ragā un uz to skatījušies tikai kartē, šķiet, ka šis asais zemes stūris atrodas kaut kur ļoti augstu. Nosaukums liekas dīvains. Kāpēc rags? Tur jābūt kaut kam īpašam.
Gan somugru, gan indoeiropiešu valodā vārds “kolka” nozīmē “ass zemes stūris”. Tieši tāds, kāds tas zīmēts kartē, tas ir arī ar acīm apskatāms un kājām apejams.
Kolkas rags ir tālākais Kurzemes ziemeļu punkts un Eiropas ģeogrāfiskais centrs, jo šeit atrodas Eiropas līniju krustojums. To ilustrē uz zemes novietotā metāla karte. Kolkasragā saduras “dižjūra” (Baltijas jūra) un “mazjūra” (Baltijas jūras līcis).
Ļaunā milža deguns
Te ir kaut kas no pirmatnības, neskartības, un tās priekšā cilvēks izjūt savu niecību. 1996. gadā Kolkas ragā uzstādīta Saules zīme, kuras autors ir tēlnieks V. Titāns. Ceļojot pa Kurzemi, sastopami vēl citi viņa mākslas darbi. Skulpturālā instalācija veidota no koka par godu Saulei, jo šeit skaistāki kā jebkur ir saules rituāli – te redzams gan saules lēkts, gan saules riets. Katrs, kurš pabijis Kolkas ragā, vēlas Saules zīmē pakavēties kaut vai fotogrāfijās.
No Kolkas raga ziemeļaustrumu virzienā jūrā stiepjas septiņus kilometrus gara un divus metrus dziļa sēre, kuras pamatā ir dolomīta slieksnis. Sēre ir ļoti bīstama kuģiem un laivām, jo vētras laikā šeit cits pret citu triecas līdz septiņus metrus augsti viļņi. Tur guļ neskaitāmu laivu un kuģu atliekas. Arī šā fakta apziņa ceļotājā rada īpašas izjūtas. Senatnē šo sēkli dēvēja par ļaunā milža Toma degunu.
No Kolkas raga dažkārt redzama fatamorgāna – it kā uz augšu pacelta Roņu sala. Teika vēstī, ka Kolka ragam uzbrucis velns, taisīdams ceļu uz Sāmsalu. Kā parasti, velnu iztraucējusi gaiļa dziesma, un darbs palicis nepadarīts. Toties jūrmalā palicis zemes rags, kas atdala divas jūras – “lielo jūru”un “mazo jūru”. Raga nosaukums it kā esot darināts no lībiešu vārda “kuol- ka” (mirsti ar!). Par to ir savs nostāsts. Kolkas ragā, brīdinot jūrniekus, senatnē dedzināti ugunskuri. Laiku pa laikam jūras laupītāji pārvietojuši ugunskurus uz Zilajiem kalniem. Kuģi uzskrējuši uz sēkļa. Krava nolaupīta, bet jūrnieki nogalināti. Arī nezinot šos nostāstus, ikviens ceļotājs izjutīs šejienes īpašo auru. Un vēji te tiešām ir sūri, kā par tiem dzied R. Paula dziesmā “Cielaviņa”.
Kolkas bāka
Tikai skaidrā dienā var saskatīt sarkano 1884.gadā uzcelto Kolkas bākas kompleksu. Tas uzcelts uz mākslīgi veidotas salas sešu kilometru gara sēkļa galā. Saliņa ir regulārs sešstūris ar 42 metru attālumu starp pretējām malām. Celšanas laikā bāka atradās piecus kilometrus no krasta.
Kolkas bāka ir īpaša. Tā ir Latvijas visizteiksmīgākā un nozīmīgākā bāka uz mākslīgas salas. Tā ir unikāls vēstures piemineklis. Bāka darbojas automātiski, tāpēc palikusi bez cilvēka klātbūtnes. Bākas komplekss rudens vētrās par gūstekņiem var padarīt ikvienu pārgalvīgu apmeklētāju, jo jūra šeit – Irbes šaurumā – ir bīstama un neprognozējama.
Valpenes laukakmeņu piramīda
Talsu rajona Dundagas pagastā pie Valpenes pusmuižas, kur pagājusi K. Barona bērnība, izveidota Valpenes piramīda. Pēc I.Ziedoņa ieceres šo septiņus metrus augsto laukakmeņu krāvumu – vietvārdu zīmi – veidojis jau pieminētais tēlnieks V. Titāns. Tas ir veltījums Kr. Baronam, lai saglabātu viņa piemiņu.
Tāda ir dzejnieka ideja: “Mēs dzīvojam horizontālā pasaulē. Bet šos mēs ņemsim no vertikāles! Jo personības ir vertikāles, balti stāvus staru kūļi, kas pastaigājas pa dzīves plakni. Katrā piemiņas vietā lai ir kāda vertikāla projekcija, lai kaut vai mūsu iedomā vien mirdz staru kūlis, pie kura mēs varam piemēroties.” (“Tutepatās”)
Malkas pils Aizputē
Liepājas rajona Aizputē katrs pilsētas iedzīvotājs parādīs ceļu pie E. Damberga. Viņš Latvijā kļuvis slavens ar savu īpatnējo darba tikumu.
Kāpēc tādu apnicīgu un vienmuļu darbu kā malkas kraušanu grēdās nepadarīt sev un līdz ar to citiem interesantu, pat unikālu? Tas viņam izdevies.
Īpatnējās malkas kraušanas rezultātā katru gadu mainās pils arhitektūra. Turpat dārzā un pie ūdenskrātuves izvietotas betona skulptūras. Autors pats savās mājās ir apbrīnotāju ielenkts, jo radījis muzeju par brīvu.
Riežupes smilšakmens alas
Netālu no Ventas rumbas, četrus kilometrus lejpus Mežvaldes, 0,5 kilometrus pirms ietekas Ventā, Riežupes kreisajā krastā atrodas Riežupes smilšakmens alas. Tās ir alu labirints 450 metru garumā- garākais Latvijā. Radies jau 19.gadsimtā, kad kāda ģimene atrada savas iztikas avotu – baltās smiltis, kuras izmanto stikla ražošanai. Tātad, paplašinot dabas veidotās, alas ir cilvēku roku darbs.
Iekļūt alu labirintā iespējams zinoša pavadoņa vadībā ar svecītēm rokās. Daudz ir nostāstu par alās pazudušajiem cilvēkiem. Grūti pateikt, vai bez pavadoņa vienkāršs nomaldījies tūrists atrastu izeju no pazemes, kurā ir nemainīga temperatūra – + 4 C. Tāpēc līgavu pušķi, atstāti alā, saglabājas svaigi vairākas nedēļas, bet noautās basās kājas drīz vien prasās atpakaļ apavos.
Ieejas maksa pieaugušajiem – 2 lati, un par to ceļotājs var sameklēt smiltīs laimes akmentiņus, vēlēties savu karstāko vēlēšanos, nostiprināt savu mīlestību, dzirdēt mistiskas leģendas, tumsā skatīt krāsas.
Ceļotājiem no Vidzemes, apskatot kurzemnieku spīta, izturības, ideju lieluma, uzņēmības un apņēmības simbolus, jāatzīst, ka kurzemnieciskais lepnums nav bez pamata.
