Jau pirms krietna laika gatavojos izteikties par tālāk aprakstītajiem vērojumiem, bet tad pieļāvu, ka tā tikai nejauša sagadīšanās, un no izteikšanās atturējos.
Jau pirms krietna laika gatavojos izteikties par tālāk aprakstītajiem vērojumiem, bet tad pieļāvu, ka tā tikai nejauša sagadīšanās, un no izteikšanās atturējos. Līdz reizei, kas “pielēja” pacietības trauku.
Kādā tirdzniecības uzņēmumā pacietīgi gaidīju rindā, lai samaksātu par pirkumu, līdz sajutu slapjas lupatas pieskārienus kājām. Vienreiz, otrreiz. Paraudzījos pulkstenī, bet līdz veikala slēgšanai bija vēl stunda, tāpēc neuzskatīju par vajadzīgu ļauties apkopējas rosībai, kas, cītīgi steigdama sakopt tirdzniecības telpu, pircējus “pārdzina” no vienas vietas uz citu. Sapratusi, ka soli uz citu vietu nesperšu, apkopēja vēl cītīgāk mazgāja grīdu man apkārt. Pievērsu skatienu kājām un apaviem – varbūt tie pārāk netīri un esmu “pielāčojusi” veikalu. Nekas par to neliecināja. Steidzīgi samaksāju par preci un devos ārā no veikala. Paraugoties atpakaļ, pamanīju, ka sieviete nekavējoties steidza uzmazgāt sauso “salu”, uz kuras biju stāvējusi.
Līdzīga, tikai nedaudz cita situācija. Šoreiz pusstundu pirms slēgšanas grasījos doties iekšā citā veikalā, bet tas neizdevās, jo atvērto ārdurvju spraugai pa vidu bija novietots ūdens spainis un šoreiz grīdu mazgāja pati pārdevēja. Apgriezos un devos projām. Nebūtu taču pieklājīgi kāpt pāri viņas galvai, vai, nedod Dievs, spraukties garām spainim, jo to var nejauši aizķert un apgāzt.
Citreiz – pusdienlaikā nesteidzīgi gāju gar veikalā glītās rindās izkārtotajām precēm, bet – atkal priekšā sieviete ar spaini un lupatu. Pagāju viņai garām, sajuzdama, ka aizmugurē sākas rosība. Atskatījos, lai redzētu – kā vulkāna mesta lava man seko mazgājamā birste. Biju dzirdējusi izteikumu: “Tik vecs, ka jau smiltis birst”, bet smiltis, goda vārds, aiz sevis neredzēju.
Saprotu, ka, lai ietaupītu līdzekļus vai saņemtu lielāku algu, pārdevējas pašas tiek galā arī ar apkopējas pienākumiem. Nevienam tā rīkoties nav liegts, tomēr manā izpratnē pārdevējs un apkopējs ir divas dažādas nodarbošanās. Kamēr ir veikala darba laiks, tirgojieties, bet kopšanas darbus sāciet tad, kad tas slēgts, tādējādi neradot neērtības pircējiem, un neliekot viņiem justies traucējoša elementa lomā. Mēs nudien neesam zaķi, kam jālēkā no vienas vietas uz citu tikai tāpēc, lai apkopēja varētu sasteigt savu darāmo. Iespējams, ka viena otra veikala kasē ieripotu kāds lats vairāk, bet tā nenotiek, jo pircēji, pamanījuši, ka tiek mazgāta grīda, dodas tur, kur tā nenotiek.
Visi mēs nogurstam, visi ātrāk vēlamies nokļūt mājās, lai atpūstos, bet vai tāpēc pircējam ar lupatas palīdzību jāliek saprast, ka daudzviet jau pusstundu pirms veikala slēgšanas viņš nav vēlams? Šo – priekšlaicīgās tīrīšanas sindromu – nudien citur neesmu pamanījusi.
