Viss mainās, pat akmens gadu gaitā pārmainās.
28.
Viss mainās, pat akmens gadu gaitā pārmainās. Mainās domāšana, citāda kļūst mūsu garīgo vērtību skala, un neviens nav pierādījis, ka uz slikto pusi. Varbūt arī mūsu morālās tīrības latiņa ceļas uz augšu, nevis grimst kādu pēkšņu iegribu purvā.
“Atver! Es izgāzīšu durvis!” nu jau balss ārpusē rēc. Atraidītais kavalieris vēl nav nomierinājies.
“Pamēģini gan! Spēks ir, prātu nevajag,” es pie sevis spriežu. “Durvis es nevēršu, un tu caur atslēgas caurumu neielīdīsi. Kopmītņu durvis ir norūdītas un nevienas izlauztas nemana.”
Pēc laiciņa, vēl paklaudzinājis un laikam pamazām nomierinājies, musketieris atstājas. Šis cietoksnis paliek neieņemts.
Apsēžos pie mūsu daudz pieredzējušā galda un uzrakstu uz mājām vīram vislabāko un visdzejiskāko vēstuli, kādu jebkad esmu rakstījusi – gandrīz kā dzeju. Manas emocijas ir izrāvušās no dvēseles spīlēm. Laiks iet, un tas pagaidām ir ūdens uz mūsu dzirnavām. Kā man gribas jau pirmajā janvārī aizbraukt uz mājām kaut uz vienu dienu, kaut vienu stundu! Bet tāpat, kā saka, ka nav iespējams grauzt savus elkoņus, bez pārdabiskiem spēkiem tas šoreiz nav iespējams. Uz spēles tad būtu likts viss – ieskaites, eksāmeni. Šoreiz – nē! Es pieņemu, ka manas kājas ir pielīmētas pie zemes, uz kuras stāvu pašreiz. Tikai mans gars var sapnī pabūt mājās.
Kad no Jaungada sagaidīšanas pārnāk istabiņas biedrenes, esmu jau savā gultā un atslēgusies no visiem kopmītnes trokšņiem. Tiešām ir jāprot, kad vējš brāžas un grib visu aizraut pa gaisu, ieķerties kaut vai durvju stenderēs un palikt uz vietas. Kā es rītā justos, ja pamostos svešā dzīvoklī un būtu rīkojusies pret saviem principiem? Agri no rīta eju uz centrālo sarunu vietu un apsveicu savējos jaunajā gadā, un ticu, ka arī Rīgā vīrs nav pamodies ar citu sievieti pie sāniem. Galvenais, lai tam noticu, un tad viss ir kārtībā.
12. Lāpa, kas jāaizdedzina
Pienāk astotais mācību semestris, un jūtos kā īstena ļeņingradiete: krustām šķērsām esmu izbraukājusi gandrīz visus pilsētas rajonus, iepazinusi lielos veikalus. Karte, ko agrāk nēsāju somā, lai spētu orientēties lielpilsētas ielu labirintos, vairs tikpat kā nav vajadzīga. Esmu iepazinusi daudzās piepilsētas kultūrvēsturiskās vietas: Pavlovsku, Puškinu, Repino Zeļenogorsku. Skaistums neaptverams! Īpašas attiecības man ir ar Pēterhofu, jo te savā jaunības rītausmā, vienu vasaru kungiem kalpojot, uzturējusies mana vecmāmiņa – Sīļu māte, lielā manas meitiņas aukle, kamēr es mācos. Tā gribējās, lai arī viņa vēl reizi apmeklē šo pasaku valsti zemes virsū, taču šī mana vēlēšanās nepiepildās. Tālāk par savu sētu vecāmāte vairs nekāro.
Pa šiem četriem Pēterburgas gadiem daudz baudīts no brīnišķīgajām pilsētas kultūras akām. Piesaista teiksmainās vietas: Vasaras dārzs ar Pētera Pirmā namiņu un vectētiņa Krilova pieminekli. Te ik uz soļa antīko statuju klātbūtnē var atpūsties, domāt vai arī nedarīt neko un tikai skatīties uz zeltaini balto dārza vārtu pinumu. Te aizmirstas visas nedienas. Vismaz tādu iespaidu uz mani atstāja šī neaizmirstamā vieta. Ja tomēr vēl sirds nav mierīga, tad vajag tikai pāriet pār Marsa laukumu, bagātīgāko pilsētas puķu dārzu, kura centrā pie mūžīgās uguns atdusas vīri, kas piedalījušies lielajās revolūcijas cīņās, papildinot iepriekšējo laukuma vēsturi, par kuru ekskursantiem stāsta mazāk un izvairīgi. Te ir oficiālās un neoficiālās tikšanās, un te sēžam arī mēs, Latvijas ārstu nākamā paaudze, gaidot atgriešanās laiku mājās. Pēterburga ir mums laba pamāte…
Kamēr dzīvošu, tikmēr šo pilsētu vienmēr pieminēšu ar cieņu un pateicību sirdī. Ar katru mācību semestri kļūstam gudrāki, pašpārliecinātāki medicīnas zinātnē. Astotais mācību semestris ir kā maratons pa daudzo, vēl neapgūto mācību priekšmetu katedrām slimnīcās. Tiekam pie sava galvenā maizes darba priekšmeta – bērnu slimībām, gan infekcijām, gan bērnu ķirurģijas, ortopēdijas. Nopērku par grūti ietaupīto naudu visus desmit sējumus “Rokasgrāmata pediatrijā”. Nu esmu lepna! Pasniedzēji arvien atgādina: “Ja zināšanu nav galvā, tās jāmeklē grāmatās. Par labu ārstu liecina plaša speciālās literatūras mājas bibliotēka.” Jau no agrākiem laikiem zinu spārnoto teicienu, ka students nav trauks, kas jāpiepilda, bet lāpa, kas jāaizdedzina. Bez aizrautības un pašuzupurēšanās pediatrijā nevar. Bērns nav pieaugušais miniatūrā, un tas, kas raksturo saslimušu pieaugušo, nav raksturīgs bērnam.
