Mežam pēc savas būtības nekāda kopšana nebūtu vajadzīga, jo savu pastāvēšanu un nepārtrauktu atjaunošanos tas nodrošina pats.
Mežam pēc savas būtības nekāda kopšana nebūtu vajadzīga, jo savu pastāvēšanu un nepārtrauktu atjaunošanos tas nodrošina pats. Bet dabiski audzis mežs būs mazražīgs, koku kvalitāte – zema. Augstražīgs mežs pats neizaugs, tas ir mērķtiecīgi jāaudzē.
Pavērojiet dabiski atjaunoties sākušu izcirtumu, un iedomāsimies šo pašu platību pēc vairākiem gadiem. Platībā aug dažādu sugu kociņi – bērziņi, baltalkšņi, apšu atvases, vietām, kur mazāks aizzēlums, ir eglītes. Kociņu attīstībai turpinoties, zaru vanagi sāk saskarties un rodas konkurence. Sākumā vairāk gaismas dēļ, bet vēlāk arī barības vielu dēļ. Virsroku gūst koki, kam ir labākas iedzimtās īpašības vai arī labvēlīgāki augšanas apstākļi, bet uzvarētie kociņi pamazām iet bojā. Pēc vairākiem gadiem ieraudzīsim izstīdzējušu apšu, bērzu, baltalkšņu audzi, kuriem zaļais vainags būs vairs tikai trešdaļa vai pat ceturtdaļa no koka augstuma, bet eglīšu vispār vairs nebūs. Šāda dabiskā ceļā auguša meža vērtība nekad nebūs augsta. Savstarpējā cīņa negatīvi ietekmē koku augšanas gaitu. Ja koks ir zaudējis zaļo vainagu un tas ir mazāks par pusi no koka augstuma, tas nopietns koksnes ražotājs vairs nebūs.
Meža saimnieka uzdevums ir iejaukties koku dabiskās izlases norisē, jo jaunaudžu kopšana ir galvenais pasākums, kas nodrošina augstražīgu un vērtīgu nākotnes mežaudžu izaudzēšanu.
Meža atjaunošanas noteikumi vairs strikti nenosaka, ka izcirstās platības noteikti jāatjauno mākslīgi. Daudzi izcirtumi labi atjaunojas dabiski, kā saka, “pati dabas māte nāk palīgā”. Šajās platībās meža īpašniekam atliek tikai izvērtēt visas augošās koku sugas un izvēlēties galveno koku sugu, ar ko saimniekos.
Kopšanas cirtes laikā jaunaudzi pakāpeniski atbrīvo no nevēlamu vai augsnei mazāk piemērotu sugu kociņiem, kas traucē galvenās sugas koku normālai attīstībai. Tādā veidā kopjot pārveido audzes koku sugu mistrojumu, ļaujot galvenai sugai gūt pārsvaru pār blakus sugām.
Ja audzes koku skaits ir pietiekams, var audzēt vienas sugas kokaudzi, ko nākotnē būs vienkāršāk apsaimniekot. Mistrotu audzi sarežģītāk būs apsaimniekot tāpēc, ka katrai koku sugai ir atšķirīgs ciršanas vecums.
Kopšanas laikā izcērt saimnieciski mazvērtīgākās sugas, tomēr “tukšajās” audzes vietās vajag atstāt šos kokus, lai saglabātu augšanas apstākļus un sugu daudzveidību un platībā kociņu izvietojums veidotos vienmērīgs. No dabas aizsardzības viedokļa īpaši svarīgi atstāt lapu koku piemistrojumu audzēs, kur dominē skuju koki.
Jānis Bisenieks bukletā “Kā kopt mežu?” raksta, ka lapu koku izciršanu ieteicams veikt vasaras vidū (jūlijā – augustā) vecā mēnesī. Tad lapu koki dos vismazāk atvašu. Skuju kokus izcirst jaunaudzēs vislabāk rudenī (oktobrī – novembrī).
Valsts meža dienests katru gadu no 1.jūlija līdz 1.oktobrim jebkura apsaimniekotāja mežā pārbauda visas platības, kurām kārtējā gadā beidzas noteiktais atjaunošanas termiņš un izlases veidā periodiski pārbauda atjaunoto mežaudžu (jaunaudžu) kopšanas kvalitāti.
Pēc meža īpašnieku iesniegtās informācijas par meža atjaunošanu, izkopšanu mežsargi pārbaudīs arī pārējās saņemtajā informācijā minētās platības.
Mežniecībās konsultē gan uz vietas, gan izbraukumos uz konkrētiem objektiem, izplata informatīvus materiālus, rīko seminārus, mācības.
Neesiet tikai īpašnieki, esiet saimnieki savos īpašumos!
