Pirms nedēļas piedalījos jaukā pasākumā, ko sava vairāk nekā pusgadsimta garā mūža godam Gulbenes kultūras centrā rīkoja gulbeniešiem labi pazīstams un aktīvs cilvēks.
Pirms nedēļas piedalījos jaukā pasākumā, ko sava vairāk nekā pusgadsimta garā mūža godam Gulbenes kultūras centrā rīkoja gulbeniešiem labi pazīstams un aktīvs cilvēks.
“Ko viņš tādu ir paveicis, ka uzdrošinās rīkot jubilejas pasākumu tik plaši? Vai tad nepietika ar radu sapulcēšanu mājas lokā?” gandrīz vai pārmetoši izteicās daži pilsētas ļaudis. “Laikam gribēja izrādīties, lūk, es varu, bet jūs – ne. Tā tāda lieluma mānija,” bija cilvēki, kas pēc tam domāja arī šādi.
Un tomēr jubilejas pasākums bija izdevies. Tajā nekas neliecināja par jubilāra lieluma vai sazin vēl kādu viņam piemītošu māniju. Tie bija svētki gulbeniešiem. Piekrītu tiem, kas saka – galvenokārt vienas paaudzes cilvēkiem. Neko nevar padarīt, dzīvē tā iekārtots, ka viena paaudze nomaina otru un mēs pat nepamanām, kā aizsteidzas gadi.
Jā. Kultūras centra zāle bija viesu pārpilna. Šķita, ka sirmās galvas sacenšas ar ievziedu baltumu pavasaros un baltajiem liliju ziediem viņu rokās. Arī jubilejas koncerta dalībnieki – cilvēki ar skaisti dzīvota mūža nastu plecos. Viņi visi tovakar bija ieradušies uz dzimšanas dienu, jo ir jubilāra draugi. Neviens pat neiedomājās analizēt to, kura no trīs vokālajiem ansambļiem dziedājums ir kvalitatīvāks un intonatīvi dzidrāks, jo dziesmas skanēja cienītam cilvēkam viņa jubilejā.
“Vai tad vismaz to apsveikšanu nevarēja izkārtot organizētāk,” saklausīju izteikumu. Protams, varēja. Ko šodien nevar, bet iestīvinātie vārdi: “Jūs sveic… ” šim pasākumam, manuprāt, nepiestāvētu, jo vienkop bija pulcējušies cilvēki, kam gribējās varbūt klusāk, nekā esam pieraduši, pateikt paldies jubilāram par to, ka viņš uz ielas nekad nav nevērīgi pagājis garām, nepasveicinot un neuzrunājot, ka ir spējis kā jauneklīgs puika uzskriet mājas piektajā stāvā tikai tāpēc, ka tur kāds gaida viņa palīdzību. Katra teiktajā paldies bija savs vērtības grauds, kas jubilāra rokās gūla līdz ar ziediem.
“Nu gan izšķiedis daudz naudas. Kur viņam tā?” arī tā kāds teica. Protams, jo mielasta galdu bez naudas uzklāt pat dažiem cilvēkiem nevar. Bet vai tad pasākums bija domāts tam, lai kāds, pie tā paša mielasta galda sēdēdams, rēķinātu jubilāra naudas maciņa biezumu? Tie bija svētki saviem draugiem, kas prata to novērtēt, nejautājot, kāpēc tik plaši, bet saprotot, ka ikvienam cilvēkam agrāk vai vēlāk ir kāds sapnis, ko tik ļoti gribas īstenot. Un galvenais nav tas, cik naudas izdots, bet tas, ka viens cilvēks – jubilārs – ir laimīgs. Un viņš tāds bija. Es vairāk nekā jebkad vēlreiz apzinājos, ka cilvēku atzinība un cieņa nav nopelnāma ne dienā un nedēļā, ne mēnesī un gadā. Dažkārt, lai to saņemtu, jānodzīvo viss mūžs.
