Šā gada 20.jūnijā notika mediķu streika pirmā diena. Tajā piedalījās 5430 medicīnas darbinieku.
Šā gada 20.jūnijā notika mediķu streika pirmā diena. Tajā piedalījās
5430 medicīnas darbinieku. Streika dienā neatliekamo medicīnisko palīdzību vajadzēja sniegt 4340 mediķiem.
Nekorekti ir pārmest streika organizatoriem un pašiem streikotājiem to, ka daudzās slimnīcās pacienti nemaz nav zinājuši par šo streiku, ka streiks nedos nekādus rezultātus, jo, lūk, neviens pacients slimnīcās nav cietis vai pat nav nomiris streika dēļ. Šādus apgalvojumus var izteikt tikai personas, kuras nepārzina situāciju mūsu slimnīcās (70-80% pacientu ārstējas ar akūtiem slimības traucējumiem) un kuri nav iepazinušies ar likumu par streikiem.
Visā pasaulē arodbiedrības organizē streikus tikai darba ņēmēju interesēs, galvenokārt prasot darba samaksas pieaugumu. Ja streiko lidotāji vai autobusu vadītāji, viņiem nerūp pasažieru neērtības vai materiālie zaudējumi. Ja zemnieki bloķē ceļus, viņi prasa valdībai palielināt savas produkcijas noietu un cenas. Streikotājiem nav svarīgi, kādas sekas vai kaitējumu izraisa sabiedrībā viņu protesta akcijas. Arī mediķu streiki Francijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Norvēģijā, Somijā, Čehijā, Polijā un citur ir bijuši tikai ar vienu mērķi – lielākas algas, kaut gan tās, salīdzinājumā ar to, ko nopelna mediķi Latvijā, ir piecas līdz 10 reizes lielākas.
Tad kāpēc mūsu mediķu streiks norit ar moto “Mūsu klusēšana var būt bīstama jūsu veselībai”? Šādu uzrakstu uz plakāta būs ieraudzījis ikviens iedzīvotājs pēdējā mēneša laikā, ja viņš ir bijis kādā ārstniecības iestādē, kur darbojas Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) arodorganizācija.
Briesmas ikviena veselībai jau neslēpjas tikai mediķu zemajā atalgojumā, kas kvalificētam ārstam svārstās no 100 līdz 130 latiem mēnesī, sertificētai medmāsai no 70 līdz 90 latiem. Lielākā sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka atbildība par cilvēka veselību ir mediķu profesionālais pienākums. Mūsuprāt, mediķi ir kā ķīlnieki starp profesionālo ētiku, kas nav vienmēr godprātīgi izpildāma zemā darba novērtējuma dēļ, un paša mediķa eksistences un sociālo vajadzību nodrošināšanu, viņu prasību pēc izaugsmes un pašapliecināšanās vajadzības apmierināšanu.
Trūkst kvalificētu speciālistu
Pacientiem bīstamākas situācijas veselības aprūpē var izveidoties kvalificētu speciālistu trūkuma dēļ. Jau šodien zemā atalgojuma un milzīgās spriedzes, un dažādu risku dēļ trūkst speciālistu slimnīcu reanimācijas nodaļās, Katastrofu medicīnas centrā, Rīgas neatliekamās medicīnas palīdzības stacijā un citviet. Daudzās lauku teritorijās nestrādā ģimenes ārsti.
Gan slimnīcās, gan primārajā veselības aprūpē medmāsiņu skaits ir trīs līdz četras reizes mazāks kā nepieciešams, bet palikušajām jāstrādā pārslodzē, no kā cieš gan slimnieku aprūpe, gan iejūtīga attieksme pret slimnieku. Katru gadu no medicīnas aiziet apmēram 5% mediķu uz privātajām struktūrām, uz darbu citās ar medicīnu nesaistītās nozarēs, aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Jau tuvākajos gados būs jūtams jauno speciālistu trūkums veselības aprūpē, jo medicīnas augstskolās konkursa nav, medicīnas skolas nespēj nokomplektēt grupas. Pēc mācību iestādes beigšanas tikai viena trešdaļa no vidējā medicīniskā personāla aiziet strādāt medicīnā, arī jaunie ārsti meklē citur labāk atalgotas darba vietas.
LVSADA streika iemesls – ārstniecisko pakalpojumu cenu neatbilstība reālajām izmaksām un zemā darba samaksas daļa pakalpojuma cenā.
Kāpēc arodbiedrība kā vienīgo streika prasību nav izvirzījusi valdībai palielināt algas ārstiem līdz 180 – 190 latiem, personālam ar vidējo profesionālo izglītību līdz 120 – 130 latiem? Tāpēc, ka mediķu darba samaksa pakalpojuma apmaksā ir kopā ar izdevumiem ārstniecības iestādes uzturēšanai, tai skaitā, par diagnostiku, ārstēšanu, medicīnisko aparatūru, komunālajiem maksājumiem un citam.
Saskaņā ar veselības aprūpes reformu visas ārstniecības iestādes pārveidojās kādā uzņēmējsabiedrības formā. Primārajā veselības aprūpē izveidotās ģimenes ārstu un citu speciālistu prakses ieguva pašnodarbināto juridisko statusu. Ārstniecības iestādes un ārstu prakses kļuva par ārstniecisko pakalpojumu sniedzējiem ar noteiktu cenu viņu sniegtajiem pakalpojumiem.
Nosaka cenu mediķu pakalpojumiem
Ja mēs pērkam zāles aptiekā, maizi veikalā vai biļeti tramvajā, tad sniegtajiem pakalpojumiem vai precei pakalpojumu sniedzējs vai ražotājs ir noteicis tādu cenu, lai varētu nosegt izdevumus sava uzņēmuma uzturēšanai, amortizācijai, attīstībai un arī darbinieku algām atbilstoši to izglītībai, kvalifikācijai un ieguldītajam darbam. Nekādā gadījumā šo cenu nenosaka pircējs.
Mediķu sniegto pakalpojumu pircējs ir valsts par naudu, kas iekasēta no nodokļiem, lai nodrošinātu valsts iedzīvotājiem vajadzīgo veselības aprūpi. Ministru kabinets kā augstākā valsts pārvaldes institūcija, veidojot veselības aprūpes budžetu, un slimokases kā šī budžeta sadalītājas gan pērk, gan nosaka cenu mediķu pakalpojumiem.
Kāda tad ir noteikta cena mediķu sniegtajiem pakalpojumiem? Jau 10 gadus ārstniecisko pakalpojumu cena nav veidota tā, lai pakalpojumu sniedzējs varētu nosegt visus pieaugošos uzturēšanas izdevumus kaut vai ikgadējās inflācijas apmērā, cenā nav bijuši ieplānoti izdevumi amortizācijai, ne jaunu medicīnisko aparātu iegādei, ne citai attīstībai, bet darba samaksa pakalpojumu cenā ir plānota tikai 70-80 latu apmērā, 2002. gadā – 100-120 lati.
Iespēju salīdzināt pakalpojumu cenas dod gadījums ar Ludzas iedzīvotāja ārstēšanos Francijas slimnīcā, kur divu mēnešu uzturēšanas izdevumi sasniedza 58 000 latu. Par tikpat ilgu uzturēšanos mūsu slimnīcā pakalpojumu sniedzēji saņemtu apmaksu 600 -800 latu apmērā ( gultas dienas vērtība 10 -13 lati).
Netiek iekasēta visa summa
Pakalpojuma cena tiek veidota ne tikai no pakalpojuma apmaksai novirzītā veselības aprūpes budžeta, bet arī no pacientu iemaksas. Iedzīvotāju nabadzības un maksātnespējas dēļ tiek iekasēta tikai trešā daļa no plānotās summas. Neviens normatīvais dokuments neparedz, ka šo deficītu pakalpojumu sniedzējam vajadzētu kompensēt no valsts vai pašvaldību budžetiem.
Valdības nespēja (negribēšana) nodrošināt ārstniecisko pakalpojumu apmaksu atbilstoši to reālajām izmaksām izraisa bīstamas sekas gan iedzīvotājiem, gan mediķiem. Pacientu iemaksu dēļ ne visi savlaicīgi dodas pēc palīdzības, veidojas rindas pie ģimenes ārstiem, ir problēmas ar speciālistu konsultācijām, rindas uz plānveida ārstēšanos slimnīcā, jo slimokases spēj nosegt galvenokārt akūto gadījumu ārstēšanu, kvotas ģimenes ārstiem kompensējamo medikamentu apmaksai un citu.
Personiskie maksājumi veido ap 40% no visiem veselības izdevumiem, un tā jau ir slēpta pāreja uz maksas medicīnu, kas lielākajai daļai iedzīvotāju kļuvusi nepieejama.
Savukārt mediķiem apmaksāto pakalpojumu apjoma ierobežošana liedz pilnībā izmantot gan savas profesionālās zināšanas un intelektuālo potenciālu, gan ārstniecības iestāžu iespējas. Šobrīd valsts it kā apmaksā visus veselības aprūpes pakalpojumus, kaut gan budžeta līdzekļi nepieciešamā apjomā nav piešķirti. Tā vien šķiet, ka valsts mērķis ir iegādāties arvien vairāk kvalitatīvus ārstniecības pakalpojumus par arvien zemākām cenām. Tajā pašā laikā katrs slimnieks, kurš tiek ārstēts virs slimokasu noteiktās normas, godprātīgi pildot medicīnas ētikas principus, rada zaudējumus mediķiem un citiem pacientiem, jo samaksa par padarīto darbu netiek saņemta.
Veselības aprūpi neatzīst par prioritāti
Neapmierināti ir visi – iedzīvotāji, ārsti, medmāsas. Pēc “Neatkarīgās Rīta Avīzes” aptaujas neapmierināti ir visi (100%), ar pašreizējo darba samaksu pēc LVSADA socioloģiskajiem pētījumiem- 93% mediķu. Cēlonis veselības aprūpes sabrukumam ir zemais valsts finansējums kopš reformas sākuma. Latvijā veselības aprūpes budžetam izmanto tikai 3,4% no iekšzemes kopprodukta (Lietuvā – 4,8%, Igaunijā – 6,2%, ES valstīs – 7-9%).
Lai pakalpojumu cenu nodrošinātu atbilstoši pašizmaksai, katru gadu laika posmā no 2003.-2006. gadam papildus pakalpojumu apmaksai nepieciešami ne mazāk kā 25,7 miljoni latu.
Medicīnas pakalpojumu sniedzēju likumīgās tiesības ir pārdot pakalpojumu par tādu cenu, cik tas patiešām maksā, slimokasu pienākums ir šos pakalpojumus pirkt, bet valdības atbildība ir piešķirt naudu. Lai šādu finansējumu saņemtu, veselības aprūpe valstī jāatzīst par prioritāru nozari. Diemžēl līdz šim tā nav bijusi prioritāra nevienai valdībai. Šīs streika prasības, pēc mediķu domām, jāatbalsta arī sabiedrībai, lai aizstāvētu savas tiesības uz pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi. Mediķu streika nākamās dienas ir plānotas no 18. līdz 20.septembrim.
