Nu esmu pamodusies, un ierunājas mana sirdsapziņa. Kaut neesmu vēl ārste, nošļūcu no matraču kalna, uzvelku mēteli un piesakos pie pavadones.
26.
Nu esmu pamodusies, un ierunājas mana sirdsapziņa. Kaut neesmu vēl ārste, nošļūcu no matraču kalna, uzvelku mēteli un piesakos pie pavadones. Ceru, ka notikuma vietā sastapsim veselu mediķu pulku. Pavadone paņem pirmās palīdzības kasti, un sākam ceļu cauri pārpildītajiem vagoniem līdz notikuma vietai – pēdējam vagonam. Jau pa gabalu redzu pašā vagona galā dzelzceļnieku formās tērptus cilvēkus un pamanu arī divus miličus. Daudzi pasažieri pašķir mums ceļu. Ar šausmām konstatēju, ka palīdzības sniedzēja būšu viena. Mierinu sevi: “Kas jādara, tas jādara! Ne tas vien dzīvē gaidāms.” Cietušais, galvu atgāzis, gārdz – tātad dzīvs. Daudz asiņu neredzu, tikai drēbes notašķītas ar recekļainu masu. Pētu, kas pārgriezts. Pulss uz miega artērijām abās pusēs jūtams. Redzu, ka trahejā, kas liekas tikai iegriezta, burzguļo putainas asinis.
“Paskatīsimies, kas būs, ja paturēšu elpvadu, tikai ar ko?” sevī prātoju. Konsultējos ar miličiem. Izlemjam, ka noderēs kāds rakstāmrīks, ja uztīšu uz tā gala marles saiti. Tā arī darām. Kad tas izdarīts, elpai pavisam cita skaņa, gārgšana pierimst, tātad gaisa ceļš brīvs. Lai skats nebūtu tik briesmīgs, brūces augšējā daļā kaklu apsaitējam. Cietušais sāk pat kustēties un murmināt. Milicis netālu uz blakus – esošās platās loga malas atradis asiņainu bārdas nazi. Visticamāk, ka vīrs centies izdarīt pašnāvību, bet nevar taču izslēgt arī slepkavību. Tā nav mana darīšana. Dzīvībai, liekas, briesmas nedraud.
Lugā, kur pietur vilciens, uz perona gaida ātrās palīdzības mašīna ar maniem nākamajiem amata brāļiem. Paceļot slimnieku iznešanai, atrodam arī pustukšu grādīgā dzēriena trauku. Alkohols ir viens no seniem narkozes veidiem, kas atņem prātu un jušanu. Pasažieri vagonā nomierinās, es kopā ar pavadoni atgriežos savā vietā. Nomazgāju ar svešām asinīm apķēpātās rokas. Pavadone man piesola karstu tēju. Esmu to godam nopelnījusi.
Vilciens turpina ceļu. Līdz Ļeņingradai vēl piecu stundu brauciens. Manas puskupejas ceļabiedres guļ, it kā nedzirdējušas par notikumu vilcienā. Pēkšņi atkal ierunājas radiobalss: “Izsakām pateicību drosmīgajai sievietei, kas sniedza palīdzību cietušajam.”
Tātad uzrunā mani, jo neviena cita mediķa tur nebija. Vaicāju pavadonei, vai tā var būt, ka neviena ārsta visā vilciena sastāvā nav. Tālajos reisos bijuši visādi piedzīvojumi: dzemdības, kautiņos savainotie. Reizēm mediķi atsaucoties. Uz pieres jau nevienam neesot rakstīts, kas ir kas. Tā esot katra personīgā lieta. Šobrīd es domāju, ka manī vienmēr būs medicīnas darbinieka misijas sajūta un vienaldzības sūna uz manas sirdsapziņas neuzaugs. Liekas, ka esmu ideāliste un vēl nezinu, kāda dzīve ir ideālistiem un kāda materiālistiem.
Kad, izkāpusi no vilciena, virzos uz izeju pilsētā, man tuvojas kāds pajauns vīrietis, nepārprotami, lai kaut ko teiktu. Tā arī ir: “Jūs nu gan esat entuziaste! Es redzēju, kā jūs cēli aizsoļojāt Sančo Pansas pavadībā. Pats esmu šauras medicīnas nozares speciālists.”
“Kāpēc tad neatsaucāties?” vaicāju.
“Mana profesija ir zemāk par jostasvietu… Ticiet man, kad paies maksimālisma gadi… protams, visu cieņu! Tad sapratīsiet, ka miegs ir saldāks par pārgrieztu rīkli, kas uz jums neattiecas. Vēlu sekmes!”
Nu es atceros, ka nakts gājienā uz notikuma vietu redzēju šo vīrieti mīkstā vagona tamburā smēķējot. Es vēl uzgrūdos viņam un atvainojos.
“Bet jūs jau negulējāt. Es jūs redzēju smēķējot.”
“Taisnības labad teikšu, kā bija – man vienkārši negribējās ķēpāties. Pārgriezta rīkle – tas ir tik riebīgi.”
Kādu gabaliņu ejam uz vienu pusi, taču manī ir nepatika, varbūt pat skolniecisks protests pret šo ciniķi. Mums katram savs ceļš.
Kopmītnēs istabiņas meitenēm un grupas biedriem, protams, pastāstu par “rīkles griezēju”, piepušķojot vēl šo to klāt. Gribas taču palielīties, kā tad lai spēju savu varoņdarbu paturēt tikai sev vien? Varbūt arī citiem ir līdzīgi piedzīvojumi? Tik asu pārdzīvojumu nevienam vēl nav bijis, ja nu vienīgi mūsu Anatolijam, morga sanitāram. Šos stāstus esam dzirdējuši jau agrāk. Mēs, medicīnas studenti, esam tendēti uz piedzīvojumiem, palīdzības sniegšanu ekstremālās situācijās. Tā mēs sevi apliecinām, kalpojot tautai, cilvēkiem, cietējiem, tādai misijai jau mūs gatavo, un dzīve reizēm pārbauda, cik mēs tam esam gatavi. Vai mūsos ir patiesa cilvēkmīlestība vai tikai poza?
