Rokeris, “Vēja brāļu ordeņa” prezidents Aivars Freimanis, saukts arī Frīdis, neslēpj, ka vērtīgākā balva, ko dzīvē guvis, ir brīvība.
Rokeris, “Vēja brāļu ordeņa” prezidents Aivars Freimanis, saukts arī Frīdis, neslēpj, ka vērtīgākā balva, ko dzīvē guvis, ir brīvība. Brīvība sirdī, dzīvē, uzskatos un domās.
“Būt rokerim nozīmē pieņemt īpašu dzīvesveidu. Hobijs būtu tad, ja cilvēkam paliek pāri brīvs laiks, nauda, kad sieva aizbraukusi komandējumā, bērni aizsūtīti uz vasaras nometni un ir radusies iedvesma divas, trīs reizes gadā ar moci izbraukāt Latviju. Rokeri sava dzīvesveida dēļ zaudējuši daudz ko, arī sievas. Savā būtībā viņi katru dienu, katru stundu ir rokeri,” atzīst A. Freimanis.
Būt rokerim nav nekāds lētais prieks, jo motocikla uzturēšana, izbraucieni un pasākumi izmaksā diezgan dārgi. Frīdis gan apgalvo, ka katras lietas, atpūtas dārdzību nosaka tas, ko cilvēks savā dzīvē uzskata par primāru. Viens, lai kā arī gribētu vērtīgu moci, vispirms iegādāsies dzīvokli, otrs – labu mūzikas centru. “Daudziem rokeriem nemaz nav, kur dzīvot, bet viņiem ir mocis. Katrs cilvēks savai dzīvei vēlas pamatu. Un uz kāda pamata viss balstās, atkarīgs tikai no viņa paša un viņa vēlmēm,” secina “Vēja brāļu” prezidents.
Jūt draugu plecu
Aivars atzīst, ka starp rokeriem ir daudz turīgu cilvēku, kas sapratuši, ka, tikai dzīvojot šādu dzīvesveidu, var atbrīvoties no visām problēmām. Biznesa kolēģi un politiķi, sanākuši kopā, gribot negribot runā par darba problēmām. Rokeri nav no monolītas darbavietas. Visi ir dažādi, un viņu vienotājs ir braukšana ar motociklu. Kad rokeri sanāk kopā, viņi neinteresējas par otra ģimenes stāvokli, naudas maka biezumu un karjeras iespējām. “Mēs kopā iedzeram aliņu, pabraukājam, atpūšamies. Bet ko tas Pēteris dara savā darbadienā, nevienu neinteresē,” saka Frīdis.
Kad rokeri cits aiz cita dodas braucienā, Aivaram rodoties “pleca sajūta”. Ar tādu kompāniju viņš ir gatavs Igaunijas Munameģi pārcelt uz Latviju.
Smaržo visa pasaule
“Braucot ar moci, var izjust smaržas. Smaržo pēc nopļauta siena, pēc svaigas zāles, egļu sila. Pēc mēsliem galu galā. Asfalts smaržo, kad nolijis lietus. Asfalta smarža ir fantastiska. Ja meitene sasmaržotos ar tādām smaržām, es viņu nevarētu beigt ieelpot,” atzīst Aivars.
Cilvēks uz moča ir brīvs, neaizsargāts. Harmonijā ar dabu. Jārēķinās ar katru bedri, smilšu sauju. “Kad esmu uz moča, jūtos kā dabas elements. Atkarīgs no lietus un saules. Esmu dabas bērns. Vai kaut kas var būt labāks, ja cilvēks tiecas pēc primārā, iesākuma?” domā Frīdis.
Viņš ir arī Zaļās partijas biedrs. Pats atzīst, ka partijā stājies tādēļ, ka ir dabas draugs un nevis aizņemts ar politiku vai partijas programmu, kā iekarot pasauli. “Esmu ar draugiem izbraukājis pasauli krustām šķērsām. Esmu saticies ar pasaules idiotismu un secinājis, ka nekur nav labākas valsts par Latviju,” atzīst Aivars.
Rokerim ir savs apģērbs
Rokeri galvenokārt ģērbjas melnas ādas apģērbā. Frīdis uzskata, ka tas ir praktiski. “Es paēdu taukainu ēdienu, rokas noslauku melnajās biksēs. Daudzos pasākumos, gulēt ejot, nemaz nesanāk noģērbties. Nākamajā rītā pēc mana apģērba neviens nevarēs spriest, kur esmu vārtījies. Tas varbūt atspoguļosies manā sejā,” smej Frīdis.
Ādas apģērbs aizsargā rokeri kritiena brīdī. Arī vējš nesaldē un lietus neliedē. “Es neesmu veidojis savu stilu. Es domāju, ka viss jādara tā, kā cilvēks jūt un uzskata par pareizu. Es uzskatu, ka man ir jābūt tādam, kāds esmu,” apgalvo Aivars.
Viņš bieži organizē karaoke vakarus dažādos naktsklubos. Bijis pirmais, kas šāda veida izklaidi ieviesis no ārzemēm, turklāt to vēl ievērojami pilnveidojot.
“Cilvēks reizēm dzied nepareizi, aplam, bet var redzēt, ka viņš to dara ar sirdi un dvēseli. To novērtē arī publika un uzņem ar ovācijām un aplausiem tikai tādēļ, ka viņš ir dabisks. Tā, manuprāt, ir galvenā cilvēka īpašība – lai viņš nekad nezaudē un neapslāpē savu dabiskumu,” saka “Vēja brāļu” prezidents.
Rokeru pasākumos neiztrūkstoši pavadoņi ir rokeru draudzenes. Vai grūti būt brīvdomātāja mīļotajai sievietei, to Frīdis nezina, bet piebilst, ka katra no viņām apzinās, ka rokerim patīk meitenes, iedzeršana, motocikls. Kad nepienāks brīdis, ka viņš izliksies par to, kas būtībā nemaz nav, ka nevēlēsies izpatikt kādai sabiedrības grupai.
Sabiedrība rokerus pieņem
Mietpilsoniskā sabiedrība rokerus ir pieņēmusi. Daži nostalģiski noskaņotie cilvēki gados apbrīno viņus sapņainām acīm un ir nedaudz “cemmīgi”, ka tagad iespējams tas, kas padomju laikos nevarēja notikt.
“Citi mūs apskauž, ka mums viss ir pie vienas vietas. Ir tādi, kam mēs šķietam nepieklājīgi. Bet, piemēram, krievu tautības pensionāres – dāmītes -ir neapmierinātas ar visu, kas notiek uz pasaules. Arī ar rokeru dzīvi,” secina Frīdis.
Viņš ir pārliecināts, ka neviens “nesačakarē” smadzenes kā vien cilvēks pats. Tikai cilvēks var sevi novest līdz stāvoklim, kad riebjas viss uz pasaules vai kad visi ir mīļi un fantastiski. Rokeri dzīvo ar labvēlību pret ikvienu. Ja uz kājas nokrīt ķieģelis, rokeris mācēs pateikt: “Paldies, Dievs, ka ar mani tik humāni izrīkojies, ka neuzmeti man to uz galvas.”
Frīdis netic cilvēkiem un parādībām, ko nav redzējis. Viņš tic sev un draugiem.
Moči var būt dažādi
Nav tiesa, ka rokeris ir tas, kam pieder “Harley Davidson”. Var moci pirkt par 150 latiem. Brauc ar “Ural” un citiem. “Problēma sākas tad, ja ir jābrauc ar ātrumu 130 kilometri stundā un dienā jānobrauc 500 kilometri, tad gan ir grūti tikt līdzi citiem. Tehnika pieviļ,” atzīst A. Freimanis.
Frīdis uzskata, ka viņam dzīvē ne no kā nav bail. “Ja sāc no kaut kā baidīties, tad sākas visas nepatikšanas. Suns jutīs, ka baidies, un kodīs. Ja sāc baidīties no likteņa, viņš to redz un noteikti uzbruks. Man patīk, ka rokeris ar saucienu “Da man viss pie vienas vietas” laižas dzīvē. Ja es esmu tik tālu nokļuvis, tik daudz redzējis un izbaudījis, tad manā dzīvē viss ir kārtībā,” secina Frīdis.
