Sieviete neraudāja, jo acīs vairs nebija asaru. Pārdzīvotais bija licis tām izžūt.
Sieviete neraudāja, jo acīs vairs nebija asaru. Pārdzīvotais bija licis tām izžūt. Plaukstas ik pa brīdim sakļāvās viena pie otras, lai tā justos stiprākas. Sievietes spēks, apņēmība, dzīvesprieks, mīlestība tagad gulēja drupās. Viss bija zudis. Laikam uz neatgriešanos.
Pat logs – saikne ar ārpasau-li -, aiz kura vējā šalko pašu stādītie koki, vairs nespēja radīt prieku, bet istaba, kurā tik daudz pazīstamu lietu, šķiet kā cietums. Pietrūkst tikai ar vairākām atslēgām aizslēgtu durvju un logiem – restu. Un tomēr tās tur bija. Otra cilvēka vārdu un darbu radītas. Neredzamas, bet dzelžaini aukstas…
“Ir bijis tā, ka vairāk negribas dzīvot, ka naktis ir mokošu izjūtu un noskaņu pārpilnas. Es svaidos gultā no vieniem sāniem uz otriem, ieklausos katrā troksnī, nevarot sagaidīt rītu, jo tad kļūst mazliet vieglāk,” sieviete sāk stāstu par savu salauzto dzīvi.
Es taču vēl esmu dzīva
“Slimību es neizvēlējos. Tā izvēlējās mani, tāpēc ārstējos Vaivaru rehabilitācijas centrā. Ārstu noteiktā diagnoze ir – multiplikārā jeb izkaisītā skleroze. Šodien man vieglāk pārvietoties invalīdu ratiņos vai sēdus, bet tas nenozīmē, ka esmu garīgi slima. Prātu man vēl neviens pagaidām nav atņēmis,” skaidrības labad sieviete iestarpina un turpina.
“Atgriezos mājās no Vaivariem mūsu kopīgi ar vīru celtajā divstāvu mājā. Vīrs arī agrāk mīlēja iedzert, bet ne tik daudz kā tagad. Mājās sākās skandāli. Zvanīju policijai, kur atbildēja, ka pašiem jātiek galā, jo viņi ģimenes skandālos nejaucoties. Teicu, ka mežoņa dēļ neiešu ciest, jo vēl taču esmu dzīva.
Mājās regulāri notiek iedzeršanas, kuras rīko vīrs un viņa draugi, ciemos aicinot arī draudzenes. Klusumu neviens necenšas ievērot. Tieši otrādi – viss notiek skaļi, ar nodomu, lai man te – pirmā stāva istabiņā – mitinoties, viss būtu labi saklausāms.”
Mūsu cīņa ir klusa – bez vārdiem
Virtuvē, kur agrāk kopīgi gatavots azaids, kopīgi pasēdēts, lai pārrunātu dienas darbus, tagad, uzgriezts visā skaļumā, runā radio.
“Tas te skan dienu un nakti, lai tā traucētu mieru. Esmu lūgusi to pieklusināt vai izslēgt, bet velti. Sēdus esmu izvilkusies virtuvē un to izdarījusi pati, bet pēc brīža viss atkal sākas no jauna un vēl tieku vīra brīdināta, lai to vairāk nemēģinu darīt, citādi… Ja bija laiks, kad jutos mazliet labāk un varēju lēnītēm iziet virtuvē, lai pagatavotu kaut ko ēdamu, tad šodien to vairs nedaru. Mana virtuve ir tepat – istabiņā. Elektriskā tējkanna, arī elektriskā plītiņa, ko nedrīkstu izmantot, jo tādējādi pārāk daudz tērējot elektrību. Tā nu iztieku kā varu. Labi, ka ir bērni un labi kaimiņi, kas atved produktus. Arī viņiem aizliegts ienākt pa mājas centrālajām durvīm, tāpēc jāzogas caur balkonu,” sieviete uz brīdi pieklust, uzlūkojot visu, kas atrodas istabā. Nekā pārlieku dārga jau te nav. Tikai pašas nepieciešamākās lietas.
“Visu mūžu strādāju, lai tagad gulētu Sarkanā Krusta atvēlētā gultā. Mana vienīgā saikne ar ārpasauli ir telefons,” skumji saka sieviete. Klusa ir šī cīņa, kas cilvēku dažkārt nomāc vairāk nekā skarbi izrunāti vārdi, un ilgst jau vairākus gadus.
Izrādās – man nekas nepieder
Kā balts gulbis māja “peld” vasaras uzburtajā zaļumā, bet tanī nemājo prieks. Sieviete, kas izaudzinājusi trīs bērnus un pacietīgi sargājusi uguni pavardā, te kļuvusi par sava likumīgā vīra cietumnieci, kļuvusi viņam lieka un traucējoša.
“Māju mēs cēlām abi kopā, domājot par to, cik labi te būs pašiem un bērniem, bet šodien izrādās, ka man te nekas nepieder, pat es pati. Saprotu, tā jau var sacīt, jo ēka dokumentēta uz vīra vārda un tomēr…
Atceros, kā ēkas pamatiem nesu akmeņus jau būdama stāvoklī, lai gan nedrīkstēju to darīt. Rezultātā bērns piedzima ar traumētu kāju, ko, paldies Dievam, izdevās labot. Ja toreiz būtu zinājusi, kā pēc gadiem viss izvērtīsies, nekad tā nebūtu rīkojusies. Es jūtos sava bērna priekšā vainīga. Man šodien nav vajadzīga ne šī māja, ne lietas, kas tanī ir. Man ir vajadzīgs miers,” runātāja nopūšas un ieklausās skaņās, kas saimnieko otrā stāva istabās un bailīgi saraujas kā iebaidīts sīks zvērēns.
Nevienam neesmu naidniece
“Jau pēc nācēja soļiem nojaušu, ar kādu cilvēku sastapšos. To esmu iemācījusies vairāku gadu garumā. Tikai nerodu atbildi, kāpēc tuvi cilvēki mani pieņēma tad, kad biju vesela, bet atgrūž tagad, kad esmu pirmās grupas invalīde. Nevienam neko nelūdzu un priecājos par katru, kurš atnāk ciemos.
Saprotu, ka vīrs vēl ir spēka gados un viņam ir vajadzīga sieviete ne tikai ēst gatavošanai, bet es nevaru nomirt ātrāk, nekā tas man nolikts. Vai tāpēc jāizturas kā pret nevajadzīgu lietu, kā pret paklāju, kurā var noslaucīt pasaules dubļos sabristās kājas, ļaujot to darīt arī citiem?” jautājums seko jautājumam.
Sieviete diendienā meklē, bet nerod atbildi, kāpēc arī vīramāte novērsusies, vainas meklējot tikai vedeklā, kāpēc neredz, ka dēls kopā ar draugiem “grimst” alkohola purvā. Kāpēc kā akmeņi lido pārmetuma vārdi tagad, kad sieviete atteikusies katru mēnesi dot naudu saimnieciskiem izdevumiem likumīgajam vīram.
“Iztieku no invaliditātes pensijas. Man nav lieka desmitnieka nodzeršanai,” balsī jaušama stingrība.
Slāpstu pēc morāla atbalsta
“Reizēm domāju, kādas kļūdas esmu pieļāvusi, ka tieku tā sodīta. Bet varbūt tas nav sods, bet manas izturības pārbaudījums? Nezinu. Saprotu, ka vajag saņemties un nekrist panikā. Vajag, bet nespēju, lai gan zinu, ka ir kas par manu nespēku tikai priecājas. Zinu, cik gaišas un fiziska spēka pilnas bija tās dienas, kad atgriezos no slimnīcas Rīgā, kā vingrināju nepaklausīgās kājas, kā, atbalstoties uz staiguļa, varēju aiziet līdz ārdurvīm. Cilvēki, no kuriem laime neatstājas, to dažkārt nenovērtē, bet tie, kam tā zūd, ir gatavi atdot visu, lai paturētu,” vārdi skan kā izmisuma pilna lūgsna.
Gribēju šķirties, bet pārdomāju
Pirms dažiem gadiem jau bijusi doma par šķiršanos. Notikušas sarunas ar advokātu, pat uzrakstīts iesniegums, bet sieviete pārdomājusi, cerot, ka varbūt tas ir tikai tāds īslaicīgs vīra vājums, ka varbūt viņš mainīsies.
“Mēs, sievietes, reizēm tomēr esam vājas. Nesaprotu, uz ko es toreiz cerēju, no kā baidījos. No vienatnes? Bet vai šobrīd neesmu viena? No tā, ka varu kļūt bērniem par nastu? Bet tāpat nāksies lūgt viņu palīdzību. Nevaru piedot pirmreizējo neizlēmību,” sarunu biedre šausta sevi ar pārmetumu rīkstēm.
Šobrīd viņa ir pilna apņēmības rīkoties un jācer, ka pietiks izlēmības un spēka. “Gan tiesa visu pareizi izspriedīs. Saprotu, ka arī tad, ja pusi mājas piešķirs vīram, pusi man, dzīves zem viena jumta nebūs, būs grūti arī pusi mājas pārdot, tomēr būšu juridiski brīva,” prāto sieviete. Vai viņai pietiks spēka izlauzties no “cietuma” kopīgi celtajā mājā? Vai viņa turpinās pamazām “lūzt” zem apvainojošu vārdu smaguma, es nezinu, bet nejauši sastaptajai sievietei novēlu mieru, ap pleciem sajūtot bērnu mīlestības seģenes sargājošo siltumu.
