Tagad uz blakusesošo ēku fona “kuibiševka” ir kā bārenīte pelēkās drēbēs.
24.
Tagad uz blakusesošo ēku fona “kuibiševka” ir kā bārenīte pelēkās drēbēs. Dzīvosim, redzēsim, kā mums – treškursniekiem – te klāsies! Arī mācību telpas ir visai pieticīgas un pat trūcīgas. Gandrīz vai katrā slimnīcas nodaļā sastopam pa kaķim, labi barotam un pašapzinīgam. Varbūt tādā veidā notiek bioloģiskā cīņa ar grauzējiem, bet varbūt tas ir kāds mistisks simbols? Nodaļas personāla mīluļiem esot vārdi un pat tēva vārdi, un tie neesot nekādi sētas miskastnieki. Iepazinuši kaķus, mēs sākam iepazīt kārtību nodaļās un pamazām tuvojamies slimniekiem.
Mūsu pasniedzēja Poļina Ivanovna strādā pie disertācijas un meklē no studentu vidus palīgus, kas arī kaut ko varētu iegūt, pētot plaušu slimību ārstēšanu gandrīz vai simt gadus atpakaļ. Esmu viņai laikam iepatikusies, un mani uzaicina studentu zinātniskajam darbam. Būdama darba skudra, es droši vien nopelnīšu arī labu atzīmi, tāpēc piekrītu. Nonāku slimnīcas pagrabā, ko sauc par arhīvu. Te ir milzīgi papīru kalni, pārsvarā palielās pakās sašņorēti. Mani apmāca, ko meklēt, kā meklēt un ko izrakstīt tālākai pētīšanai. Slimības vēstures ir krietna laika zoba sagrauztas. Vai rakstītāji paredzēja, ka pēc tik daudziem gadiem viņu darbs būs pētījumu objekts. Kaut kas te man asociējas ar arheoloģiskajiem izrakumiem. Arhīvā ir silti, gaisā vēdās īpatnēja smaka vai varbūt smarža? Nu šķiroju šīs slimību vēstures un prātoju, ko no visa tā var mācīties. Bet mācīties šo to var: redzu toreizējās temperatūras un pulsa atzīmes lapas. Pāris teikumi veltīti slimā sūdzībām vai piederīgo stāstījumam. Tagad to sauc par anamnēzi. Mans pētnieciskais darbs norit klusā vientulībā. Par to, ka būtu pagrabā no kaut kā jābaidās, man neienāk pat prātā. Nevienas dzīvas dvēseles te nav, peles papīros nečabinās, klusums kā kapā, un daudzreiz slimības vēsturēs lasu galaiznākumu, ko sauc – exitus letalis – nāve. Ja nav palīdzējušas kampara injekcijas un slimība bijusi stiprāka par slimnieka gribu, tad iznākums ir nāvīgs. Slimība ir bijusi viltīgāka nekā ārsta un slimnieka sadarbība. Šermuļi man pārskrien pār kauliem, redzot šādu slēdzienu. Slimības vēstures ar nāvīgo iznākumu man jāatlasa atsevišķā kaudzē. Tās īpaši pētīs Poļina Ivanovna un izdarīs secinājumus. Kad esmu slimības vēsturu tūkstošus pāršķirojusi, pasniedzēja mani mudina referēt par saviem pētījumiem studentu zinātniskajā konferencē. Mani secinājumi ir ļoti vienkārši: toreiz, simts gadus atpakaļ, kad cēla Pēterburgā Īzaka katedrāli un jau bija uzcelta Ziemas pils ar Triumfa arku, un Pils laukumā jau stāvēja Aleksandra stabs ar eņģeļa figūru spicē, kuru pacēla vertikālā stāvoklī tūkstotis strādnieku ar vienkāršu mehānismu palīdzību, petrogradieši slimoja ar smagām plaušu slimībām, bieži no plaušu kaitēm mira, un ārsti varēja palīdzēt, tikai ievadot injekcijās sirds līdzekli – kamparu. To nozīmēja lielās devās, līdz desmit kubiem reizē. Drudža mazināšanai lietoja aukstus apliekamos, dažādas tējas. Nodemonstrēju no arhīvā atrastā dažas slimības vēstures kā pierādījumu teiktajam. Nobeigumā atzīmēju, ka sūrais šīs pilsētas cēlāju liktenis veicināja arī daudzās plaušu slimības, kaut arī toreiz ārsts un žēlsirdīgās māsas centās palīdzēt savu iespēju robežās. Cenšos, lai klausītāji nesnaustu un mana pirmā uzstāšanās neizgāztos. Rūpīgi ievākotās lapiņas ar maniem secinājumiem nododu propedētikas katedrā. Varbūt vēl kāds tur ieskatīsies? Par paveikto semestra beigās saņemu automātisko ieskaiti. Nenožēloju pagrabā pavadīto laiku.
Nebūtu šī mana darba, nebūtu arī iespējas apciemot Poļinas Ivanovnas ģimeni, un es nezinātu, cik vienkārši dzīvo augstskolas mācību spēki. Kopš šīs pazīšanās zinu, ka patiesa inteliģence ir vienkārša un arī studentiem pieejama vismaz tur, kur mācījāmies mēs – latviešu nacionālie kadri, nākamie bērnu ārsti.
Ļoti gaišas atmiņas paliek arī par redzēto bērnunamā. Kad Ļudai un Kahtanam rodas mantinieks – meitiņa Nadja – nav cita varianta, kā līdz triju gadu vecumam uzticēt bērnu šai iestādei. Es nejūtu biedinājuma pieskaņu iestādes nosaukumā. Māte var bērnu apmeklēt, kad tikai vēlas. Te aug daudzi studentu bērni. Personāls un arī auklītes saprotas ar vecākiem, un pat es, uzdevusies par bērna krustmāti, varu reizēm Nadju paucināt. Protams, bērnunams nav ideāls variants, taču aukli mājās ne katrs var atļauties.
