Likumi tiek pieņemti, lai aizsargātu konkrētu cilvēku, lai atvieglotu cilvēku dzīvi, padarītu to drošu.
Likumi tiek pieņemti, lai aizsargātu konkrētu cilvēku, lai atvieglotu cilvēku dzīvi, padarītu to drošu. Tā tam vajadzētu būt. Reāli mūsu likumdevēji pieņem likumus nevis vadoties pēc saprāta un cilvēku interesēm, bet pēc nezināmas loģikas.
Likumi tiek pieņemti pēc kādas personas norādītā īkšķa virziena. Ja tas rāda uz augšu, tad viena deputātu grupa balso par attiecīga likuma pieņemšanu. Ja tas rāda uz leju, tad balsojums ir pret likuma pieņemšanu.
Runāt par loģiku ir bezjēdzīgi, jo deputāti to nedzird un arī negrib dzirdēt, jo ir taču kādas personas īkšķis, kas aizvieto visu loģiku un saprātu un nevajag sevi nogurdināt ar lieku domāšanu. Par to jau kāds ir parūpējies.
2002.gada 30.maijā Saeima pieņēma Militārā dienesta likumu, kurš stājās spēkā 1.jūlijā. Likuma 13.panta pirmajā daļā noteikts, ka karavīram ir tiesības glabāt un nēsāt dienesta šaujamieroci aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā. Šai normai iebildumu nav, jo kas tā būs par armiju, ja katrs karavīrs glabās un nēsās šaujamieroci.
Kādu ieroci drīkst lietot?
Pavisam cita situācija rodas tad, kad karavīram, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības lietot dienesta šaujamieroci galējas nepieciešamības situācijā, lai aizsargātu citas personas un sevi no uzbrukuma, kas reāli apdraud dzīvību vai var nodarīt kaitējumu veselībai, novērstu mēģinājumu vardarbīgi iegūt dienesta šaujamieroci. Vai likumdevēji padomāja par to, ka uzbrukumā karavīrs, lai aizsargātu citas personas un sevi no uzbrukuma, var arī lietot šī paša uzbrucēja ieroci, atņemot to uzbrucējam, jo nespēj uzbrukuma brīdī savu dienesta šaujamo izvilkt no maksts vai kabatas.
Var gadīties, ka karavīram jāaizlienē šaujamierocis no ievainota vai pat nogalināta cietušā, lai aizsargātu citas personas un sevi no uzbrukuma.
Nevar izslēgt gadījumus, kad karavīrs, pildot dienesta pienākumus, atrod šaujamieroci un šo atrasto ieroci nepieciešams uzreiz pielietot, jo kāda noziedzīga persona grib iegūt no karavīra atrasto ieroci.
Nav izslēgta situācija, kad dienesta šaujamierocis ir bojāts (kā zināms, bija iepirkta diezgan liela nekvalitatīva ieroču partija) un nav lietojams. Kāpēc tad karavīrs nevarētu lietot kādu citu šaujamieroci?
Tādējādi, šī likuma norma diezgan stingri ierobežo karavīra tiesības aizsargāt citas personas un arī savu personīgo dzīvību.
Būs jāstudē Krimināllikums
Tāpat karavīriem būs jāstudē Krimināllikums, jo viņi varēs pielietot dienesta šaujamieroci, lai aizturētu personu, kas pārsteigta smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas brīdī. To, kas ir smagi vai sevišķi smagi noziegumi, nosaka Krimināllikums. Bez tā zināšanas nejauši var nošaut kādu kukuļdevēju un kukuļņēmēju kukuļdošanas brīdī. Kaut gan arī šie pārkāpumi skaitās kā smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Bet varbūt ar tādām metodēm ir domāts izskaust korupciju Latvijā?
Ja lietots cits šaujamierocis
Visos dienesta šaujamieroča pielietošanas gadījumos karavīram jādara viss iespējamais, lai garantētu citu personu drošību, kā arī lai sniegtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību cietušajiem.
Par katru dienesta šaujamieroča pielietošanas gadījumu karavīram nekavējoties jāpaziņo vienības komandierim, kurš par notikušo nekavējoties paziņo militārajai policijai. Ja negadījuma rezultātā iestājusies cilvēka nāve, tad paziņo arī prokuratūrai. Bet, ja tiks lietots cits šaujamierocis jau minētajos gadījumos, tad šie likuma nosacījumi nav vērā ņemami. Var nesniegt nepieciešamo medicīnisko palīdzību cietušajiem, negarantēt citu personu drošību, neziņot militārajai policijai un prokuratūrai, jo netika lietots dienesta šaujamierocis.
Vairākkārt presē izskanējis viedoklis, ka Latvijā vajadzētu pieņemt vienu likumu, kas nosaka šaujamieroču lietošanas nosacījumus un kārtību. Tomēr tas netika ņemts vērā un jau pieņemtais Ieroču aprites likums, kas stāsies spēkā 2003.gada 1.janvārī, atkal mūs izbrīnīs.
