Latvijā patlaban vērojams sociālo darbinieku trūkums.
Latvijā patlaban vērojams sociālo darbinieku trūkums. To nepietiek
40 procentos Latvijas pašvaldību, turklāt nav izveidoti sociālie dienesti. Statistikas dati liecina, ka sliktāka situācija ir Alūksnes, Gulbenes, Valkas un Talsu rajonā. Latvijā vidēji uz 2500 cilvēkiem ir tikai viens sociālais darbinieks, bet, lai situācija normalizētos, vienam sociālajam darbiniekam būtu jārūpējas maksimāli ap 1000 cilvēkiem.
Ja cilvēkam ir grūti, mājās valda, nesaskaņas, pa durvīm un logu ienācis trūkums, būtu vajadzīgs cilvēks, kas uzklausa un arī palīdz. Aizsargā mazu bērnu, kas nošmulētu muti uz mājas lieveņa stāv basām kājām, kaut arī laukā ir stipra spelgoņa. Palīdz meitenei, kuru patēvs ir seksuāli izmantojis un sitis. Vēlas pārveidot sievieti, kuras lielākā aizraušanās ir alkohols un vīrieši bēdubrāļi. Bet sirmgalvim, kam maizes kastē pēdējais maizes rieciens jau sakaltis, ūdens spainis tukšs un malka neienesta, nekurnot atdot lielāko no dāvanām – apjausmu, ka viņš ir kādam vajadzīgs.
Vācijā, Nirnbergā, bieži stāsta
par tēvu, kam bija trīs dēli un tikpat daudz meitu. Tēvs izdalījis savu mantu pieaugušajiem bērniem cerībā, ka vecumdienas varēs mierīgi pavadīt pie viņiem. Sākumā viņš dzīvoja pie vecākā dēla. Reiz dēls viņam teica: “Tēvs, tanī vietā, kur ir tavs krēsls, es gribu nolikt šūpuli savam jaunpiedzimušajam bērnam.” Tēvs saprata un aizgāja pie otra dēla. Kādā jaukā dienā arī šis dēls teicis: “Tev vajadzīga siltāka istaba, bet man no siltuma sāp galva.” Tēvs saprata un aizgāja pie trešā dēla, kas pēc laiciņa secināja, ka tēvam bieži pēcpusdienā vajagot pagulēt, bet viņa mājās vienmēr ir kā bišu stropā. Cilvēki nāk un iet.
Tēvs aizgāja pie vecākās meitas, bet tā baidījās viņu izmitināt otrajā stāvā – ka nenokrīt. Lai labāk iet pie meitas, kurai brīva istaba pirmajā stāvā. Otrās meitas dzīvoklī bija mitrs gaiss, un viņa sāka pārlieku rūpēties par tēvam draudošo reimatismu. Tad nu tēvs devās pie trešās meitas, kuras vīrs bija draudzes kapracis. Reiz mazdēls sacīja: “Opap, vakar mamma teica tantei, ka tev nav labākas istabas kā tā, kādu rok mans tētis.” Pār tēva vaigiem noritēja divas asaras. Viņš saļima krēslā, un par īsto atpūtas vietu kļuva kaps, kuru izraka viņa znots.
Kas zina, kā šis cilvēks būtu juties, ja pie viņa pienāktu svešs cilvēks un ja būtu radis mājvietu. Tēvam sirds sāpētu, bet viņš būtu juties kādam vajadzīgs. Šķiet, ka sociālais darbinieks ir tas, kuram jāspēj ielūkoties cilvēka sāpēs. Jāredz tās, kaut ir dziļi apslēptas.
Ne vienmēr palīdzība tiek pieņemta, jo māte, kurai uz laiku atņemtas bērnu tiesības, pēc neilga laika atkal atsāk nevīžīgu dzīvesveidu. Savukārt nosalušā bērna kājas tagad silda silti sociālā darbinieka sarūpēti zābaciņi.
