Šoruden desmito gadskārtu svinēs Latvijā pazīstamā folkloras kopa “Vilki”, kuras daži dalībnieki bijuši pazīstami un darbojušies kopā “Liepavots”.
Šoruden desmito gadskārtu svinēs Latvijā pazīstamā folkloras kopa “Vilki”, kuras daži dalībnieki bijuši pazīstami un darbojušies kopā “Liepavots”. Par šo laiku atgādina arī apzinātās strēlnieku dziesmas un viņu dzīvesstāsti, kā arī sapratne, ka ikvienam cilvēkam jāizvēlas savs ceļš, lai pa to dotos pretim Latvijas neatkarībai.
“Latviešu tautas spēks rodams dziesmā. Ir grūti nosaukt citu, kam būtu tik daudz dziesmu. Bija laiks, ka tad, kad cilvēki brīvi pauda savus uzskatus, viņus varēja pārtraukt, apstādināt, aizliegt, bet dziesmas varai stāties pretim nespēja neviens. Dziesma mums vairākkārt pierādījusi, cik liels ir tās spēks,” stāsta folkloras kopas “Vilki” dalībnieks Jānis Atis Krūmiņš, kas strādā Okupācijas muzejā. Ar laiku izzūdot sadalei sarkanie un baltie strēlnieki, kopas dalībnieki sākuši apzināt arī leģionāru dziesmas. Kopā ar leģionāriem viņi piedalījušies dažādos pasākumos, atmiņu stāstus papildinot ar dziesmām. Deviņdesmito gadu sākumā rasta sapratne, ka vissaistošākā ir seno karavīru dzīvesziņas un dziesmu apzināšana, ka ar cilvēka mūžu ir par maz, lai varētu sacīt: “Te nav nekā nezināma.”
Restaurē laiku un izdzīvo tradīcijas
“Par seno karavīru būtību un sūtību ir gaužām maz priekšrakstu. Vienīgais mūsu izziņas avots ir “Indriķa hronika” un “Atskaņu hronika”. Lai pamazām varētu restaurēt laiku, kurā dzīvoja senie karavīri, mēs paši sākām darināt viņu rotaslietas, apģērbu un kaujas ieročus, kā arī svinēt viņu godus. Tas nenozīmē, ka “aizgājām projām” no leģionāru dziesmām. Arheoloģiskajos tērpos, izdzīvojot seno karavīru godus un ievērojot viņu tradīcijas, mēs katru reizi atklājam kaut ko no jauna, jo tas ir nemitīgs izziņas process. Zināmā mērā tā ir arī savdabīga meditācija,” saka Jānis, piebilstot, ka, lai šo dzīvesziņu novadītu tautai, tai jābūt patiesai.
To, kas pašiem kopas dalībniekiem šķiet nepieņemams, viņi neliek izvērtēt citiem. Kopas dalībnieks uzskata, ka cilvēkus nevar piemānīt, jo viņi melus vienmēr sajūt labāk nekā dažkārt patiesību. Tāpēc arī pēc kopas “Vilki” koncertiem klausītāji nākuši klāt un teikuši paldies par šo patiesības mācību stundu.
Karavīrs nav pirmatnējs mežonis
“Māte, mani lolodama, nazi dūra šūpulī”, “Dzīvosim redzēsim, kurš būs kara pulciņā”, “Karā iešu, nepalikšu, mājās nākšu sava kunga novadā, sava tēva sētiņā” – tie ir tikai daži piemēri no seno karavīru dziesmām, kurās nav aizmirsta ne jaunā līgaviņa, ar kuras asarām piebirst karavīra saujas, ne čaklās cimdu un zeķu adītājas, lai karā gājējam nesaltu, ir apdziedātas aizstāvja funkcijas, paustas skumjas par karā kritušo bāleliņu. Dziesmās nav agresivitātes, tāpēc aplam domā tie, kas uzskata, ka senais latvju karavīrs ir mežonis, gandrīz vai savvaļas dzīvnieks. Tiesa, viņš nav bijis tik organizēts kā mūsdienu armijas pārstāvis. “Katrai dzimtai, kas nāca no konkrēta novada, bija savs karavīru karogs, zem kura pulcējās pat 90 karavīru. Gari mati bija brīva karavīra pazīme. Karot galvenokārt devās dižciltīgie, kas uzņēmās komandējošo pienākumus, lepni nesot zobenu, kaujas nazi, šķēpu un loku ar bultām. Ja līdumnieka simbols bija lemesis, tad karavīra – zobens, kuru ne katram bija pa spēkam nokalt,” seno karavīru tēlo Jānis. Viņš atzīst, ka latviešu tautas folklorā rodamas apmēram 700 kara dainas, tāpēc esot pamats domāt, ka latvieši nekad nav bijusi karotāju tauta.
“Vilkos” dzied deviņi vīri
Folkloras kopa “Liepavots” darbības kulmināciju sasniedza astoņdesmito gadu vidū. Tai pievienojās aizvien jauni dalībnieki un izveidojās folkloras kopa “Vilki”, lai kļūtu par vienīgo tādu grupu Baltijā. Kopā – deviņi dziedoši vīri.
“Pamazām “Vilki” apprecējās. Sākumā līgavas un sievas, kamēr vīri koncertēja, sēdēja mājās. Tas viņām apnika, lai gan pirms tam ģimenes vienmēr bija kopā visos gadskārtu godos. Sievas un līgavas sāka apzināt un dziedāt seno karavīru sievu un līgavu dziesmas, domājot arī par tērpiem un rotaslietām. Tā radās “Vilcenes”, kuras kopā ar Annu Zariņu rūpīgi pētīja arheoloģiskos materiālus un pēc to paraugiem darināja tērpus un rotas, pierādot, ka senatnē latviešiem nav bijusi sveša tirdzniecība. Jo dziļāks ir izziņas process, jo vairāk apzināmies, cik maz mēs vēl zinām,” domīgi saka Jānis, kam, tāpat kā pārējiem kopas dalībniekiem, tas kļuvis par dzīvesveidu.
Jauniešiem – sava izpratne
Izveidojas ģimene, dzimst bērni, kas kopā ar vecākiem no pirmajām dzīvības nedēļām un mēnešiem nokļūst šā dzīvesveida varā. “Bērni ir mazie “Vilcēni”, kuriem arī darinām tērpus un rotaslietas. Vecuma amplitūda sākumā bija no dažiem mēnešiem līdz pat 20 gadiem. Paaugoties vecākie vairs negribēja būt “Vilcēni”, “Vilki” jau bija, tāpēc viņi pirms diviem gadiem nolēma, ka būs “Vilkači”. Izrādījās, ka jaunu puišu ne tikai Rīgā un tās apkārtnē ir daudz, kam interesē senie karavīri. Soli pa solim arī pusaudži nonāk pie savas vēstures izpratnes. Pagaidām “Vilkačiem” viss vēl ir tapšanas procesā – gan tērpi, gan ieroči, tomēr viņos mājo sapratne, ka, pat 50. reizi dziedot vienu un to pašu dziesmu, tajā iespējams atklāt kaut ko jaunu.
Ir savstarpēji uzticīgi
“Mēs esam pētījuši vilku filozofiju un atklājuši daudz tāda, ko vajadzētu ievērot arī cilvēkiem. Izrādās, ka vilki ir ļoti uzticīgi vilcenēm. Interesanta ir arī vilku kāzu ceremonija, kurā vilcene sēž malā un cītīgi vēro, kā divi vilki cīnās par viņu. Vilcene vienmēr izvēlas stiprāko. Vājākais nemēģina kaitēt, bet atkāpjas. Vilku dzīves filozofijas apzināšanā mums palīdzēja Žīguru mežniecības darbiniece Anna Āze. Cilvēki nevar akli sekot dzīvnieku filozofijai, bet mūs suģestēja vārds “vilks” un desmit gados veidota sapratne, ka senais karavīrs daudz mācījies no dabas un dzīvnieku valsts, ka vilka veiklība, viltība un uzticība piemitusi arī viņam, tāpēc dzīvnieks pamatoti uzskatāms par senā karavīra skolotāju,” stāsta Jānis.
Nav salīdzināmi ar livoniešiem
“Vilki” un”Vilkači” ir bieži viesi Latvijas skolās, kur viņi ne tikai dzied, bet demonstrē senos ieročus un aicina piedalīties dažādās cīņas aktivitātēs. Visai drīz tie, kas mēģina ar loku un bultām, kā arī cirvi trāpīt mērķī, izmest šķēpu cauri nelieliem augstu novietotiem apļiem un cīnās ar pretinieku pie baļķa, pārliecinās, ka tas nav tik vienkārši, kā izskatās no malas. “‘Mūsdienu cilvēkus vajag mazliet piezemēt, liekot saprast, ka nekad nav zināms, kas mūs sagaida, tāpēc jaunietim vienmēr jābūt fiziski sagatavotam pastāvēt par savu tautu. Neejam ar zobenu pret zobenu, bet veiklībai un modrībai jābūt vienmēr. Garīgi to atgādinām ar šīm aktivitātēm. Ja līdz šodienai esam spējuši saglabāt latviešu valodu un tautas kultūru, par to jāpateicas senajam latviešu karavīram. Ilgu laiku mūsu tautai bija liegts izcelt nacionālos varoņus, tāpēc jaunās paaudzes uzskatīja, ka varoņi ir tikai televīzijā rādītie, lai gan mums ir daudz karavīru, kas godājami,” uzskata J.Krūmiņš.
Cilvēki ar vienādām interesēm
Folkloras kopā dzied un darbojas cilvēki, kam pamatdarbs ir zemessardzē, municipālā spolicijas vienībā, pašvaldības policijā, ir arī datorspeciālisti, skolotāji, autovadītāji – cilvēki, kam interesanta šķiet karavīru dzīves noskaņa. “Pārliecība, nevis profesija ir noteicošā. Mums vaicā, kā mēs viens otru atradām. Uzskatu, ka cilvēki ar vienādām interesēm nevar nesatikties. Arī “Vilkači” visi nav tikai “Vilku” bērni. Gadās, ka cilvēks sāk darboties kopā ar mums, bet aiziet, jo saprot, ka viņa vieta ir citur,” stāsta kopas dalībnieks un piebilst, ka Rīgā darbojas mūziķu grupa “Skyforger”, kas spēlē smago roku, kam pamatā ir strēlnieku tēma. Grupas mūziķi paši raksta dziesmu tekstus, izdzied Tīreļpurva un Ložmetējkalna notikumus. Jānis atzīst, ka nespējot ilgi klausīties grupas priekšnesumu, bet ir priecīgs, ka strēlnieku tēma skan, ka tā tādējādi nonāk pie tās publikas daļas, kas nekad neapmeklēs “Vilku” koncertus.
Kara tēmu uzskata par specifisku
“Latviešu kara tēma ir specifiska, tāpēc tā vislabāk izprotama cilvēkiem ar mūsu tautas mentalitāti, tāpēc “Vilki” nekoncertē tik plaši kā folkloras ansambļi. Esam uzstājušies Bavārijā un mācījuši latviešu tautas senos dančus, koncertējām Vācijas pilsētā Rostokā, vairākkārt būts Lietuvā,” Jānis mēģina uzskaitīt. Viņš pauž prieku, ka arī Lietuvā nesen noticis plašs festivāls, veltīts karavīru tēmai.
“Diemžēl mums vēl nestrādā vienota sistēma. Katrs, kas kaut ko ir izdomājis, vēlas būt līderis un ievēro principu: ja tu gribi, nāc pie mums, bet es pie jums neiešu. Kopš valsts neatkarības atgūšanas ir pagājis krietns laiks, tomēr mēs kašķējamies par lietām, kur vajadzētu būt vienotiem,” saka Jānis.
