Dzīves paradokss. Ar skarbu vārdu, uzbrēcienu, pat sitienu aizvainojam tuviniekus — bērnus, vecākus, dzīvesbiedru, savu suni vai kaķi.
Dzīves paradokss. Ar skarbu vārdu, uzbrēcienu, pat sitienu aizvainojam tuviniekus — bērnus, vecākus, dzīvesbiedru, savu suni vai kaķi. Ar smaidu un laipniem vārdiem sagaidām svešiniekus. Taču viņi nesniegs pretī tādu uzticību un mīlestību, kādu cilvēkam veltī paša bērni. Ja vien viņi izjutuši vecāku mīlestību.
Jūtas ir trauslas. “Es tā negribēju. Piedod! Es taču tevi mīlu.” Vai šis lūgums par nebijušām padarīs bērna sirdssāpes pēc mammas vai tēta pļaukas? Bērns raud un nesaprot, kāpēc viņu sit mīļākie un dārgākie cilvēki. Kādu attieksmi viņam gaidīt no svešiniekiem uz ielas, bērnudārzā, skolā? Rodas aizvainojums un neuzticība pret cilvēkiem. Vēlāk šīs jūtas var izpausties agresivitātē. Brīnāmies, kāpēc sabiedrībā ir daudz ļaunuma, nenovīdības un citu negatīvu emociju, kāpēc ir tik daudz nelaimīgu cilvēku. Varbūt atbilde ir vienkārša. Varbūt vaina slēpjas mīlestības deficītā ģimenē.
Ir grūti savaldīt dusmas. Vajadzētu aizskaitīt līdz desmit, darīt vienalga ko, lai tikai nepakļautu niknuma izvirdumam sev tuvākos. Taču vieglāk ir ļaut emocijām izlauzties ārā uzreiz — kā tvaikam no tējkannas. Pēc tam ir rūgtuma mieles. Vēl vēlāk — rutīna. Asi vārdi un sitieni kļūst par ikdienu. Pēc tam seko atskārta — vai ir kāds, kas mani mīl?
Mīl un cieš sāpes
Ainai ir nedaudz pāri trīsdesmit. Atklātības brīžos jaunā sieviete atzīst, ka bērnības viņai nav bijis. Tēvs nežēlīgi sitis un pazemojis savus septiņus bērnus. Tagad pret Ainu nežēlīgi izturas vīrs. Sieviete cieš no vardarbības ģimenē.
Aina domā, ka nekad nevarēs aiziet no vīra. Lai gan pusaudze meita vēlas, lai māte saņemas un pārtrauc šīs postošās attiecības, sievietei šķiet, ka tā ir mīlestība līdz mūža galam.
Tēvs sit bērnus
Ģimenē auguši septiņi bērni — sešas māsas un brālis. Tikai tagad, kad tēvs jau piecus gadus ir miris, meita mātei var pajautāt, kāpēc viņa nekad neaizstāvēja bērnus.
Tēvs bija mežsargs. Māsas un brālis naktīs lūguši Dievu, lai tikai nebūtu jāiet tēvam līdzi uz mežu. Aina atceras, ka vecākā māsa nav mācējusi pareizi izmērīt baļķu garumu. Tēvs viņu sodījis, pļaukājot pa seju tikmēr, kamēr meitenei bijuši zilumi zem acīm. Mazākā māsa par nemākulīgu palīdzēšanu dabūjusi ar dēli pa galvu.
Aina nesaprot, kāpēc mamma ļāvusi tēvam tik smagi strādināt, sist un morāli pazemot bērnus. Atklātības reizēs mamma tikai raud un noteic, ka neko nav varējusi darīt, jo kurš gan viņu gribētu ar bērnu baru. Aina tēvu atceras kā staltu, iznesīgu un jautru, tomēr ļoti, ļoti nežēlīgu cilvēku. Dzērumā viņš skrējis bērniem pakaļ ar cirvi. Aina atminas, ka, būdama slima un ar 38 grādu temperatūru, nakti pārlaidusi siena gubā. Meitene paspējusi izlekt pa logu brīdī, kad tēvs kārtējo reizi trakojis. Aina, slaukot asaras, domā, ka Dievs tēvu sodīja. Viņš smagi slimoja un nomira piecdesmit piecu gadu vecumā. Pēdējās dzīves dienās tēvs sajuka prātā.
Jautra un dzīvespriecīga
Kaut arī bijusi smaga bērnība, Aina izauga par jautru un dzīvespriecīgu meiteni. Sieviete pati sev uzdod jautājumu, kā spējusi pārdzīvot visas šausmas. Visas Ainas māsas ir optimistiskas un izdarīgas sievietes. Gandrīz katras brīvdienas Aina kopā ar ģimeni dodas pie mammas uz laukiem. Mamma pārcietusi vairākus infarktus. Bērni palīdz ienest malku, sanest ūdeni, vasarās sagādāt sienu, ravēt kartupeļus. Aina uz lauku mājām brauc ar dalītām jūtām, jo tur ir pārāk daudz vietu, kas atmiņā atsauc bērnībā pieredzēto.
Aina nevienam nenovēl pārdzīvot to, ko pārdzīvoja viņa. Sieviete ir pārliecināta, ka nekad neļaus ciest meitai, rūpēsies un mīlēs savu bērnu tā, kā vēlējās, lai mīlētu viņu. Aina nepiekrīt paziņu teiktajam, ka jau tagad pakļauj meitu psiholoģiskai vardarbībai.
Pirmais un vienīgais vīrietis
Aina laulībā nodzīvojusi gandrīz sešpadsmit gadus. Viņa apprecējās ar savu skolasbiedru uzreiz pēc tehnikuma beigšanas. Ainai vīrs ir pirmais un vienīgais vīrietis. Viņas dzīves lielākais posts ir vīra nežēlīgā izturēšanās. Aina nemaz negrib atcerēties, cik reizes uz darbu gājusi ar sasistu seju vai pārsistu galvu. Tomēr Aina negrasās kaut ko mainīt savā dzīvē, jo viņa uzskata, ka vairums sieviešu klājas vēl grūtāk.
“Vīrs strādā, gādā par ģimeni. Cenšos viņu saprast, jo vīrietis jauniem apstākļiem pielāgojas lēnāk un sarežģītāk. Protams, tas nav attaisnojums rokas pacelšanai pret mani,” sevi mierinādama, skaidro Aina. Vairākas reizes viņa mēģinājusi aiziet no vīra, bet vienmēr tas beidzies ar ģimenes apvienošanos. Viņa nesaprot, kāpēc piedod vīram, tomēr bez viņa savu dzīvi nespēj iedomāties. Aina ir pārliecināta, ka arī viņam nav vajadzīga cita sieviete.
“Kas viņam no rīta uzvārīs kafiju? Kas gatavos vakariņas? Kam es būšu vajadzīga? Man nekā nav, jo visa mantība ir uz vīra vārda,” skumji noteic Aina.
Lai gan draudzenes Ainai teikušas, ka viņas dzīvē nekad nekas nemainīsies, viņa domā, ka tas ir liktenis. Sieviete nespēj saraut attiecības, kuras nes tikai sāpes un ciešanas. Aina piekrīt, ka ir gļēva un neizlēmīga, tomēr negrasās neko mainīt.
“Ir labi tā, kā ir. Kad izaugs meita un aizies savu ceļu, tad gan būšu vientuļa,” domā Aina.
