Lai klātienē iepazītos ar 179 dažādiem velniem, ir jādodas uz Valmieras rajona Mazsalacu, kur muzejā dzīvo koktēlnieka Valtera Hirtes no varenā Tūteres ozola darinātie kloņģīši.
Lai klātienē iepazītos ar 179 dažādiem velniem, ir jādodas uz Valmieras rajona Mazsalacu, kur muzejā dzīvo koktēlnieka Valtera Hirtes no varenā Tūteres ozola darinātie kloņģīši.
“Valtera Hirtes kolekcija ir neatkārtojama un fantastiska, kas kopš 2000.gada 9.aprīļa, kad pēc remonta tika atklātas ekspozīcijas telpas, izvietojusies divās istabās. Šī kolekcija ir neatņemama Mazsalacas sastāvdaļa. Tā sevī apvieno ne tikai velnus, bet arī mākslinieka dzīvē sastaptos cilvēkus. Meistars kolekciju nav veidojis tikai tāpat. Katra figūra ir kāds V.Hirtes dzīves mirklis,” saka Mazsalacas muzeja direktore Vija Rozenberga.
Satikšanās ar ozolu
Mākslinieks Valters Hirte ir dzimis Mazsalacā 1913.gada 1.septembrī un šajā saulē pavadījis 70 gadus, lai tad negaidīti saļimtu, strādājot pie kārtējās velna figūras. Neviens nezina, kur palikusi šī figūra. Pirmie mēģinājumi kaut ko darināt no koka, rodami Valtera bērnībā astoņu gadu vecumā, kad ganos, laiku īsinot, viņš vingrinājis roku.
“Ja Valterīts būtu studējis augstās mākslas skolās, viņa darinājumi nekad tā nerunātu ar cilvēku. Tad tie būtu līdzīgi daudziem citiem. Bez sava rakstura un dzīvesstāsta. Meistara skolas gaitas mērāmas tikai četrās ziemās, bet visu mūžu viņam piemitusi Dieva dota sirdsgudrība,” stāsta V.Rozenberga.
V.Hirtem pārsteidzoši meistarīgi izdevies ozoliem iedot otru mūžu, izmantojot katru tā zariņu un klucīti. Piemēram, Tūteres ozola klučus viņš par stiprāka dzēriena pudelēm ieguvis sev, lai liktu tiem pārtapt par dažāda rakstura un lieluma velniem.
“Mums ir informācija tikai par vienu velnu, ka pie tā meistars strādājis 138 stundas. Katras figūras apakšā ir izurbts neliels caurums, kur ievietota V.Hirtes zīmīte ar informāciju, kad un kāpēc figūra tapusi, kā arī interesantākais, kas ar to saistās,” stāsta direktore.
Praktisks cilvēks
Valteru Hirti viņa pazinēji vienmēr uzskatījuši par praktisku cilvēku, kas, veicot dažādus ikdienas darbus, nemitīgi bijis dažādu ideju pārņemts. Mazsalacieši stāsta, ka arī savu pusmāju, kurā nodzīvojis tikai piecus gadus, viņš pārvērtis par pasakainu namiņu, vienmēr visu apbrīnotu. Dārzā tupējis akmens zaķis, gaisā starp malkas šķūnīti un nojumi cīkstējušies skārda gaiļi, ielas malā pie mājas stūra stāvējis koka vīrs ar aunu, kas tagad atrodas muzejā. Arī direktore to labprāt novietotu uz ozolkoka bluķa pie muzeja ieejas durvīm, bet nespējot pārvietot. Pārāk smags, tāpēc tā vietā viņa novieto gandrīz metru augstu ozolkoka lāci ar spoži zaļām acīm. Pa pagalmu pastaigājusies milzu spāre un skudra. Arī mājā netrūcis brīnumu. Piemēram, pastu saņēmis lācēns, ziepes pasniedzis velns, kurpju smēres un zābaku sukas sargājis velns, bet viens no sālstrauciņiem bijis veidots kā celms ar tajā iecirstu cirvi.
Figūras fascinē
Meistara velni līdzīgi kā konkrēto cilvēku figūras ir it kā neveiklas, bet ietekmēt spējīgas būtnes ar izteiksmīgiem vaibstiem. Efektīgi ir spalvainie, ūsainie un bārdainie velni. To sejas izteiksme ir raksturotāja, lūk, tas – muļķīgs, tas – mantrausīgs, vēl cits – iedomīgs, neveikls, pārgudrs vai noskumis. “Lai vēl vairāk raksturotu velnus, Valters viņiem piemeklējis dažādas citas izteiksmi izteicošas detaļas. Piemēram, pātagu, vāli, liekšķeri un citas. 1975.gadā Mazsalacā ieradās kinorežisors Jānis Streičs. Te viņš nolūkoja Valtera darinātos velnus un izmantoja tos filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, kur Ēvalds Valters tēlo koktēlnieku,” stāsta V.Rozenberga. (Vārda un uzvārda sakritība.) Meistars šo filmu esot vairākkārt noskatījies un bijis gandarīts, bet par kloņģīšu izmantošanu filmā saņēmis 125 rubļus. Par šo naudu viņš nopircis šīferi mājas jumtam, kas bijis tik caurs, ka varējis redzēt, kā saulīte rītā uzlec un vakarā noriet.
Rosinošas tikšanās
Ar V.Hirti ticies dzejnieks Imants Ziedonis, aktrise Ausma Kantāne, režisors Pēteris Lūcis, gleznotājs Jāzeps Pīgoznis, dzejnieks Valdis Rūja un daudzi citi. Šīs tikšanās bijušas abpusēji rosinošas. Par tām muzejā stāsta kokā veidotās figūras, kas klusi uzrunā katru tā apmeklētāju. Sarežģītu kā dzejnieka daiļrade koktēlnieks izveidojis I.Ziedoņa gleznas rāmi, bet savējo darinājis ozolzīles formā. Tajā iestrādāts līmeņrādis, jo cilvēka dzīvē visam jābūt līmenī; spogulītis – vispirms paskaties, kāds esi tu pats, tad uz citiem; metamais kauliņš, jo dzīve ir spēle, kurā sešnieks bieži neuzmetas. Par katru tēlu varētu stāstīt daudz, lai gan vislabāk to prastu pats V.Hirte.
Parakstās uz akmeņiem
Katrā muzejā ir viesu grāmata. Tāda ir arī Mazsalacas muzejā, tomēr apmeklētāji labprātāk parakstās uz nelieliem akmeņiem, kas papildina muzeja ekspozīciju. Ekskursantiem, dodoties uz muzeju, vajadzētu ņemt līdzi vienu akmeni, bet ne visi to zina, tāpēc arī muzejā esot rodami kādam velnam izbiruši akmeņi. “Kad viesakmeņu būs tik daudz, ka nevarētu visus izvietot, tos krāsim lādē,” saka V.Rozenberga. Ja vasaras sezonā, kad muzeja apmeklētāju skaits ir vislielākais, ar V.Hirtes darbiem iepazīstas vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku, tad drīz vien pat ar vienu lādi nepietiks. Direktore stāsta, ka neesot neviena Latvijas rajona, no kura iedzīvotāji nebūtu apskatījuši V.Hirtes darbus, kas tapuši pavisam mazītiņā darbnīcā. “Dzīvs būdams, Valters klusībā laikam tomēr cerēja, ka darbi nonāks muzejā. Par to, ka darbi savietoti vienuviet, ir jāpateicas bijušajai Mazsalacas kultūras nama direktorei Nellijai Nomnikai,” stāsta V.Rozenberga.
Izsūdz grēkus
Mazsalacas muzejā V.Hirtes velni ne tikai uzlūko katru ienācēju, bet uzklausa arī cilvēku sūdzētos grēkus. “Ir nācies uzņemt arī jaunlaulātos, kas savā kāzu dienā diviem lielākajiem ekspozīcijas velniem sūdzējuši grēkus. Savukārt uz skolotājas mudinājumu kādam klases lielākajam delverim izsūdzēt grēkus puisēns atbildējis, ka trīs dienas būšot vajadzīgas,” atceras V.Rozenberga. Muzejā prasmīgi, kā saka direktore, katrs defekts ir padarīts par efektu. Piemēram, pie vecās krāsns uz virves žāvējas velnu noplīsušās zeķes. Arī vitrīnu rāmju gaišajam kokam prasmīgas rokas piedevušas senatnīgu izskatu. Par muzeja kopējā interjera izveidi V.Rozenberga pateicas Rūjienas mākslas skolas direktoram Jānim Galzonam un V.Hirtes draugam Jānim Kalnačam, kas piedalījies arī grāmatas “Ja patiesību varētu teikt…” veidošanā.
Par muzeju un meistara darbiem var stāstīt daudz. Katrs velns, katra figūra ir stāsta vērta. Tomēr labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt.
Fakti
Valters Hirte dzimis 1913.gada 1.septembrī. Miris 1983.gada 18.decembrī.
Piemiņas ekspozīcija atklāta 1987.gadā.
Rīgas ielā 1, kādreizējā baznīcas krogā, velni skatāmi kopš 1990.gada.
Muzejā ir aplūkojami 179 velni.
