Šinī mācību semestrī arī es laikam esmu pagurusi tik bieži uz mājām lidināties.
22.
Šinī mācību semestrī arī es laikam esmu pagurusi tik bieži uz mājām lidināties. Reizēm jau pat nodomāju: kas būs, tas būs. Ko es kā sargsuns, pie būdas tupot ,nosargāšu? Liekas, ka nekas draudošs manās un vīra attiecībās nenotiek. Pats galvenais, lai es neko neuzzinu. Tuvojas grūta eksāmenu sesija: anatomija, latīņu valoda, kaudze dažādu ieskaišu. Katram no mūsu istabiņas ir savs pirmseksāmena rituāls. Vika mācās un reizēm visu nakti lasa un pārlasa. Žeņa, tāpat kā es, jau laikus visas grāmatas noliek pie malas un liekas uz ausi. Irina ceļas agri un cenšas izzīlēt, kuru biļeti izvilks.
Eksāmenā parasti gribu ieiet pirmajā tūrē, lai ātrāk viss būtu galā. Špikerus nekad nelietoju ne godīguma dēļ, bet tāpēc, ka neprotu špikot. Esmu egoiste un priekšā teikt kaimiņiem nemīlu, un pati uz to neceru, jo eksāmenā vēl vairāk nekā dzīvē katram savs krekls tuvāks. Abus eksāmenus nolieku uz “labi” un no prieka tūliņ pēc eksāmena aizlidoju ziemas brīvlaikā. Trešais semestris ir uzvarēts, un, lai velns par stenderi paliek, ja man tālākais neizdosies.
8. Nezaudējot galvu
Tikšanās saldums, kas garajās vientulības naktīs Pīterā bija tikai kā mirāža tuksnesī, šoreiz ir citādāks, nekā bija izsapņots. Brīvdienas nav īsākas kā parasti, nekas jau nav slikti, tomēr manī iezogas kādas šaubas, vai vispār ir reāli saglabāt ģimeni, turpinot šo bezgalīgo braukāšanas maratonu, nu jau tik ierastajā maršrutā. Kāda aita es biju, iedomājoties, ka viss ies kā pa diedziņu! Manas šaubas pagaidām ir intuīcijas līmenī, taču uzmācīgas kā odu bari Pleskavas purvos, kuru asiņainos kodienus bijām izbaudījuši braucot uz manu Alma mater augustā. Domās skanēja brīdinoša iekšējā monologa vārdi: “Var neattaisnoties šī labprātīgā atšķirtība. Kas tā par ģimeni – viens Rīgā, otrs Pēterburgā, bērns pie vecvecākiem? Vai zaudējums būs ieguvuma vērts? Laulības krīzi bez jebkādiem pierādījumiem es jūtu virmojam gaisā un ar aizdomu nastu plecos ierodos kopmītnēs. Es zinu, ka pat metāls nogurst, ja ir pārmērīgi noslogots, un nereti salūst gabalos. Bet vai es sev nesolīju visas aizdomas nolikt malā? Es pati atteicos no perētājas vistas lomas. Tagad ir jābūt reālistei un jāpadomā, varbūt vainīga ir tikai pārpūlētā nervu sistēma? Tā prasa mazu lutināšanu. To sapratusi, es arī nolemju sevi palutināt. Bieži eju uz teātri “Tālās zvaigznes gaisma,” “Stāsts par izglābto mīlu,” “Taņa,” “Dievišķā komēdija”… Spēlē izcili aktieri, kas caur lugas vārdiem griež manas domas pareizā virziena. Kopā ar Viku eju uz ledus baletu, Edītes Pjehas koncertu. Viņa ir savas slavas zenītā, un liriskās dziesmas vārdi ārstē manu apjukušo sirdi un varbūt greizo domāšanu. Arī Alisei Freindlihai pieder manas simpātijas. Arī kinoteātros noskatos “Karu un mieru,” “Spartaku,” “Mīluli no Jaunorleānas,” “Trīs musketierus.” Tik daudz redzēt kā šinī semestrī man neizdodas vēlākajos kursos. Ermitāžā tagad pavadu garas stundas un uzsūcu dvēselē mākslu un jūtos atkal uzlādēta. Daudzreiz gleznas mani uzrunā. Kaut vai Rubensa glezna “Akmeņu vedējs.”
“Vai arī es esmu tāds akmeņu vedējs?” man ienāk prātā. Rodas īpašs noskaņojums pielikt plecu pie akmeņu krāvuma, kas it kā ir arī uz mana ceļa un neļaut manas dzīves ratiem apgāzties. Es paceļu savas domas augstāk par ikdienu, uz brīdi it kā atraujos no realitātes. Veselu mēnesi es nebraucu uz Rīgu, retāk rakstu vēstules, toties tās ir filozofiskākas un gaidu, lai viss nostājas savās vietās.
Arī mācību priekšmeti nav tik smagi kā iepriekš. Tikai fizioloģijā es jūtos diezgan nelāgi, jo eksperimenti vai katru nodarbību ir ar man tik netīkamajām aukstasiņu klases pārstāvēm – vardēm. Pretīgums un pat bailes pret šo nevainīgo dzīvnieciņu man laikam nāk no bērnības, kad kādā ekskursijā puikas, kaitinot klases skuķus un tā izrādot savas pirmās simpātijas, aizmeta man aiz apkakles nelaimīgo kustonīti. No pretīguma un bailēm es gandrīz zaudēju samaņu un biju kā nepieskaitāma. Toreiz pārdzīvotais stress sekas atstājis uz visu mūžu.
