Ar sabiedrisko transportu – autobusu – uz Rīgu ceļu nebiju mērojusi sen.
Ar sabiedrisko transportu – autobusu – uz Rīgu ceļu nebiju mērojusi sen. Vislabāk atmiņā palikuši braucieni no studiju gadiem, un man par pārsteigumu nekas īpašs no tiem laikiem nav mainījies. Tāpat kā toreiz pasažieriem karstā laikā jāmokās piesmakušā transportlīdzeklī, un vienīgais svaigā gaisa avots ir pāris lūkas autobusa griestos. Tāpat visiem nepietiek arī sēdvietu. Bet, ja vēlies nokļūt galamērķī, jāpārvar nelielas neērtības, tiesa, vairāku stundu garumā. Šoreiz gan negribu sūkstīties par sabiedrisko transportu, acīmredzot jāsamierinās, ka vēl ilgi nebūsim tik bagāti, lai uz katru Latvijas mazpilsētu kursētu komfortabls autobuss.
Braucot sabiedriskajā transportā, regulāri jāsaskaras ar problēmu, ka pret savu gribu tiec iesaistīts citu cilvēku privātajā dzīvē. Pavisam vienkārša iemesla dēļ: esi spiest noklausīties citu sarunas. Varbūt cita vārdu plūdumu aizlaid gar ausīm, īpaši par to nedomājot, taču kaut kas iekrīt arī dziļāk. Savu blakussēdētāju jautrajai tērzēšanai nepievēršu lielu uzmanību līdz brīdim, kad pēkšņi vienas balss tonī saklausu dziļu nopūtu: “Tu jau mani nesapratīsi, cik tad man te Latvijā vēl atlicis pavadīt dienu.” Ieklausos meiteņu sarunā uzmanīgāk un noprotu, ka blakussēdētāja ir viena no latviešu censoņiem, kas dosies strādāt uz svešām zemēm. Kas zina, vai šī meitene lasīs sēnes, zemenes vai auklēs bērnus kādā ģimenē, taču ilgā prombūtne no mājām acīmredzot viņu pašu biedē visvairāk.
Nav vērts jautāt, kas gan dzen cilvēku doties prom no mājām, ģimenes un draugiem. Protams, cerība nopelnīt, turklāt daudz vairāk, nekā tas iespējams šeit. Ko lai dara, ka joprojām Latvijā turīgāka dzīve domāta tikai kādai nelielai saujiņai ļaužu. Un vai par šo vēlmi – dzīvot pārticīgāk – kādu var nosodīt? Tādēļ par patriotisma jūtām te smieklīgi oponēt. Ar katru gadu potenciālo peļņas tīkotāju kļūst aizvien vairāk un vairāk. Cita lieta, vai cerībās nenākas arī vilties, tomēr tas neatbaida potenciālos nopelnīt gribētājus atkal un atkal doties meklēt veiksmi. Varbūt starp tiem ir arī kāds “laimes meklētājs”, taču liela daļa rēķinās ar to, ka būs jāstrādā daudz un smagi un darbdiena ilgs nevis astoņas, bet 16 stundas. Vai tiešām darbīgas rokas mums nav vajadzīgas tepat – mājās? Jaunu Ameriku neatklāšu, taču izrādās, ka nav vajadzīgas. Tāpat neviens nevar atbildēt, kas pie tā vainojams? Pēc kāda laika meitenes atkal jautri čivina tālāk par gaidāmajiem tusiņiem un kā labāk nolīgot. Uz mirkli gaidāmais ceļojums uz nezināmo ir aizmirsies. Un tomēr man meitenes ir vienkārši žēl, tādēļ ka nākamie Jāņi viņai būs jāsvin svešumā.
