Daudzus gadu desmitus Alise un Ādolfs Čerbikovi Annas pagasta “Kļavupītes” sauc par savām mājām.
Daudzus gadu desmitus Alise un Ādolfs Čerbikovi Annas pagasta “Kļavupītes” sauc par savām mājām. Tēva mājās abi sabiedriski aktīvie cilvēki Līgovakarā bērnu un radu pulkā svinēja 60 laulībā nodzīvotus gadus.
Ādolfs smej, ka šogad atzīmēja pilngadības svētkus – tikai no otra gala – 81.dzimšanas dienu.
“Man bija pieci gadi, kad vecāki pārcēlās dzīvot uz “Kļavupītēm”. Mācījos Gulbenes un Valkas skolās. Esmu karojis vācu armijā – bijis lāgeros, filtrācijas nometnēs un tēva mājās atgriezos 1946.gadā. Mūsu māja atradās starp krievu un vāciešu līnijām, tādēļ kara laikā tika nodedzināta. Kad pārnācu, vecāki mitinājās kalna bunkurā. Kopīgiem spēkiem cēlām ēku no jauna, paši gatavojām mēbeles,” atceras Ādolfs.
Kara gaitas viņam laupījušas gandrīz četrus dzīves gadus. “Tolaik saņēmu neoficiālas ziņas, ka mans mīļotais ir kritis, jo karabiedri bija redzējuši, kā viņu apber ar zemi. Bet tā bija nepatīkama un sāpīga viltus trauksme,” saka Alise.
Ir lepni par saviem bērniem
1939.gadā kādā Valkas rajona skolā viņi satikās un pēc trim gadiem mija gredzenus.
“Tolaik strādāju patērētāju biedrībā. Draudzējos ar Ādolfu, bet par kāzām vēl nedomājām līdz brīdim, kad manā darbavietā paziņoja, ka visām neprecētajām meitenēm būs jābrauc uz Vāciju. Sareģistrējāmies un pēc mēneša Līgovakarā laulājāmies baznīcā,” atminas Alise.
Pēc septiņiem laulībā nodzīvotiem gadiem piedzima vecākais dēls Didzis, vēl pēc trim – otrs dēls Ainis. Alise ir lepna par bērniem un mazbērniem, kas palīdz mājas solī un dārza ravēšanā.
“Ainis, kad mācījās 1.klasē, kādu dienu atnāca no skolas un paziņoja: “Ja es kādreiz precēšos, tad tikai ar Inetu!” Toreiz smējāmies kā kutināti, ka dēls tik agri jau runā par precībām, bet – veltīgi. Ainis tā arī izdarīja un vēl tagad dzīvo laimīgi,” priecājas Alise.
Ādolfs atzīst, ka ļoti vēlējies meitu. “Bet esmu lepns arī par dēliem, jo nu mums ar sievu ir divas mazmeitas un viena mazmazmeita!” viņš lepojas.
Ādolfs ilgus gadus ir strādājis tagadējā valsts akciju sabiedrības “Vidzemes ceļi” filiālē Alūksnes 15. ceļu pārvaldē, kur bijis gan meistars, gan strādnieks.
“Ir prieks, ka ceļinieki katru gadu atceras savus kādreizējos darbiniekus un gadumijā sūta apsveikuma kartītes,” saka Ādolfs. Viņa kundzes savulaik strādājusi Valkas patērētāju biedrībā par kasieri.
Aktiera darbs ir grūts
Ar kultūru un teātri Ādolfs ir saistīts no bērnības. Tagad viņš ir Jaunannas pagasta dramatiskā kolektīva režisors.
“Savulaik par Annas tautas nama vadītāju strādāju piecus gadus. Kad aizgāju, tur bija tikai drāmas kolektīvs. Pulcēju atkal kopā pūtēju orķestri, kora un ansambļa dziedātājas. Vienalga kādā darbavietā strādāju, visu laiku biju arī aktīvs pašdarbnieks,” stāsta Ādolfs.
Viņš atzīst, ka būt aktierim ir grūts darbs.
“Man nepatīk ne pļēguri, ne nedzērāji, un iereibušiem vīriem uz mēģinājumiem nākt neļauju. Jaunannas kolektīvā cits citu vada, tādēļ vadītājs tur nav nepieciešams. Mēs ļoti labi saprotamies. Tieši tāpēc ir grūti aiziet, lai arī apzinos, ka lielais gadu skaits vairs neļauj būt režisoram,” viņš nopūšas.
Kolektīvā nav noziedznieku
Ādolfs spriež, ka cilvēki nav vainīgi, ja pagastā nav pašdarbības.
“Dzīvesvietā darbs ir tikai retajam, tādēļ cilvēki strādā kaimiņpagastos vai pilsētā. Tas rada problēmas pulcēties uz kopīgiem mēģinājumiem. Pēdējam iestudējumam – Andreja Upīša “Ziņģu Ješkas uzvarai” – visi aktieri kopā bija tikai pirmizrādē. Nevaru neko viņiem pārmest,” uzsver Ādolfs.
“Mūzika un teātris man nozīmē visu. Ar fiziskām aktivitātēm – futbolu un slēpošanu – vairs nevaru nodarboties, tāpēc nododos garīgām lietām. Diemžēl kapela, kur spēlēju, vairs nepastāv, tādēļ ir atlicis tikai teātris,” saka Ādolfs.
Viņš negatīvi vērtē rajonu virsrežisoru nepieciešamību.
“Kam tas vajadzīgs? Tagad neviens režisors vairs nevar būt personība, jo “toni nosaka” virsrežisors. Rīgas vērtētājiem ir viegli runāt, ka dažs aktieris varēja būt jaunāks, vecāks, vairāk kustēties vai sēdēt izrādes laikā uz skatuves, bet man ir svarīgi atrast cilvēku – vienalga kādu – kas to lomu var nospēlēt! Pēc piedalīšanās rajona skatē par sekmīgiem rezultātiem saņem atļauju – sertifikātu – izbraukt ārpus pagasta teritorijas. Manuprāt, tas ir absurds, jo vai tad dramatiskajā kolektīvā ir noziedznieki, kam vajag atļauju? Ja izrāde ir slikta, tā ir režisora vaina,” apgalvo Ādolfs.
Mīlestības noslēpums mīt cilvēkos
Piemājas saimniecībā “Kļavupīšu” īpašnieki audzē trušus un zivis. “Dēls ap māju ir izracis trīs dīķus. Divos audzēju zivis, bet trešajā var peldēties. Sieva gādā par trušiem, es – par zivīm,” stāsta Ādolfs.
Visvairāk viņiem sāp laiks, kad mainījās naudas kurss un sūrā darbā krāto 9000 vietā atlika 52 lati. “Cilvēki to atceras, tādēļ pieļauju, ka Einārs Repše neiegūs 51 balsi. Viņš tiešām ir kā Tālavas taurētājs, kā viņu bija attēlojis “Lauku Avīzes” karikatūrists,” spriež Ādolfs.
Čerbikovu pāris atzīst, ka 60 kopdzīves gados daudz kas ir piedzīvots.
“Nekad neesam lamājušies, par kaušanos nemaz nerunājot. Bet strīdējušies gan esam, jo diviem gudriem cilvēkiem kopā ir grūti. Alise ir mana pirmā un patiesā mīlestība. Ja tik ilgi kara laikā spējām nodzīvot viens bez otra un pēc tam atkal satikties, tad par to nav jāšaubās,” ir pārliecināts Ādolfs.
Alise uzsver, ka mīlestības noslēpums mīt cilvēkos.
“Laulībā nepieciešami trīs noteikumi: mīlestība, iecietība un pacietība. Nevar uzreiz klaigāt un dusmoties, ja kaut kas nav pa prātam,” viņa pamāca.
