Astoņdesmitgadīgā Marija Stradiņa pazīst visas jāņuzāles un zina, kāda katrā burvība slēpjas un kā katra no tām lietojama.
Astoņdesmitgadīgā Marija Stradiņa pazīst visas jāņuzāles un zina, kāda katrā burvība slēpjas un kā katra no tām lietojama. Tās viņa allaž meklējusi rasotās pļavās, mežainās pamalēs un birztalās. Sajutusi arī papardes reibinošo smaržu. Viņa ir garīgi bagāts un stiprs cilvēks ar izcilai rokdarbniecei piemītošām prasmēm.
Senlatvisko tradīciju zinības viņa saņēmusi mantojumā no savas mammas un vecmammas. “Mana vecmāmiņa bija maz skolās gājusi, taču dzīvesgudra un šādu pavedienu iedeva man dzīvē līdzi,” laikrakstam stāsta ļaudoniete Marija Stradiņa.
Viņa bieži aizdomājas par cilvēka mūža vērtību un ko viņš paliekošu tajā atstāj. Marija Stradiņa uzskata, ka dzīves gājums viņai esot bijis sūri sāļš, taču viņas dzīvesprieks spēji turas pretī, arī slimībai, kas nesen piemeklējusi, un nav mazinājis vēlēšanos atkal sēsties pie rokdarbiem. “Man vēl tik daudz pie stellēm darba. Jau sen ir noglabātas bezposmainas smilgas, no kurām esmu sadomājusi atkal ko jaunu aust. Bērniem, mazbērniem un draugiem jau daudz no rokdarbiem sadāvināju,” stāsta Marija Stradiņa.
Vienmēr tikai ar labestību
Aušanas pamatus viņai ierādījusi mamma, kas pirmo iemācījusi, kā aust trauku dvieļus, un divpadsmit gadu vecumā likusi meitai arī vērpt. “Blēņas jau arī darīju. Kad māte aizgāja uz kūti, biju pie stellēm un mēģināju aust ko pašas sagudrotu. Pēc tam laidos projām, bet pret mani mamma nekad netika žagaru pacēlusi, vienmēr tikai ar labestību,” atminas sirmgalve.
Arī pašas salasīto dabas materiālu pratusi veidot kombinācijā ar dažādiem diegiem. Tēvs bijis liels dziedātājs un arī meitai licis apjaust, cik liels spēks ir mīlestībai pret dziesmu. Viņai paticis lasīt grāmatas. Kad Marija ar tām aizrāvusies, vecmamma, garām ejot, vienmēr atgādinājusi, lai rokas klēpī neturot. “Tā arī bija, ka kaut ko darīju. Adīju, tamborēju vai izšuvu baltos darbus,” stāsta Marija.
Latvisko pauž savā apģērbā
Marija zina stāstīt, kā veidoti krāsu salikumi, kā katru dziju no krājumiem krāsojusi, lai taptu daudzveidīgi rokdarbi. “Ja, piemēram, skalbi apgriež otrādi, tad iekšā var atrast baltu materiālu. Cilvēkam jau tāpēc ir galva uz pleciem, lai viņš ko jaunu izdomātu un izmēģinātu,” secina Marija Stradiņa. Dzija tiekot kodināta pelnu sārmā, mērcēta cūku pupu pākstu novārījumā, kliņģerīšu, bērzu lapu, tomātu lakstu, arī sīpolu mizu uzlējumā, kurā krāsota vairākas reizes.
Parasti, kā izdomājot, tā arī iznākot, retu reizi krāsu toņi esot par gaišu vai tumšu. “Man ir žēl, ka latviskais jaunajai paaudzei pamazām sāk izzust. Saviem mazbērniem esmu novērojusi, ka viņi tādas lietas kā es nedara. Taču viņi vismaz apģērbā cenšas latvisko izpaust,” secina viņa.
Nāk ar svētību augiem
Saulgriežu dienā viņa vienmēr vācot zāļu tējas. Marija Stradiņa nosauc raspodiņus, asinszāles, kumelītes, kliņģerītes, pelašķus, kurus allaž atrodot.
“Nezinu, vai tā ir taisnība vai ne, bet zāļu diena – 23.jūnijs- nāk ar savu svētību augiem. Kad nokrīt rasa, tad vajag tos uzreiz noplūkt. Ja tos sasien kūlī, tad vajag glabāt, bet ziemā var uzliet verdošu ūdeni un ziemā izskalot matus,” uzsver astoņdesmitgadniece.
Varot nobrucināt arī bērzu lapas un uzglabāt. Izskalojot tajā matus, tie augot biezi un veselīgi. Arī madarām esot īpaša vērtība. Marija tās sapinot un glabājot vainagā.
Tauta par daudz paļaujas
Marija domā, ka latviešu tauta esot par daudz pakļāvīga. “Ja kaut kas neizdodas un nepatīk, latvietis iet ar līkumu vai piekāpjas. To gribu teikt par mūsu valdības vīriem, toties Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai un Jurim Dobelim ir stingrs mugurkauls,” secina sirmā māmuļa. Toties latvieši esot čakla un strādīga tauta.
Ir nozīmīgi akmeņi
Arī Marija Stradiņa ik mīļu brīdi neprotot mierā nosēdēt. “Es pats, es pats visu,” saka viņa un lēnītēm izdomā, kāds nākamais darbs viņu gaida. Dzīves grūtībās viņai palīdzot garīgais spēks, ko viņa mantojusi no saviem vecākiem. Iespējams, ka īpaša aura nāk no nejauši savākta akmeņu kolekcijas, kas rotājas viņas mājās dārzā. Katram esot sava nozīme, un tie esot senču kulta akmeņi. Marijai vismīļākais esot vislielākais, nosaukts par Šveiku, kas līdzinās populārajam tautas varonim. Bet, saulgriežus gaidot, latviešu tautai šī gaišā sieviete vēlē neaizmirst darba tikumu un cits citam ik dienu dāvināt kaut saujiņu labestības.
