Esmu Juta. Man ir 45 gadi. Esmu pieciem bērniem mamma.
Esmu Juta. Man ir 45 gadi. Esmu pieciem bērniem mamma. No tiem tikai divus pasaulē laidu pati. Pārējos atstāja pūrā viens no maniem civilvīriem. Tā sagadījies, ka vīri nākuši un gājuši. Bērni palikuši pie manis.
Esmu bijusi divreiz precēta. Trīsreiz – apņemta par sievu, bet neapprecēta. Pašlaik man vīra nav, taču neesmu pesimiste. Zinu, ka būs vēl. Vai tāpēc kļūšu laimīgāka? Diezin vai. Varbūt man šūpulī ielikta tikai un vienīgi īslaicīga laime. Varbūt tāpēc, ka esmu mātes – dzeguzes bērns. Uzaugu, to nezinot. Taču tas nemazināja sirdssāpes, kad sveši cilvēki man pateica patiesību.
Un tomēr nevaru teikt, ka esmu nelaimīga. Dzīvoju laukos. Ir pāris govis, mātes vecuma un brāļa invaliditātes pensija. (Patiesībā viņi nav mani asinsradinieki.) Ar to arī iztiekam. Kā jau daudzi laukos. Un ir bērnu nauda. Nemelošu, ja atzīšu, ka dzīve bijusi raiba. Domājot par to, pinu sev Līgovakara vainadziņu. Mēģinu atcerēties spilgtākās vasaras savā mūžā. Tinu dzīvi ka filmu atpakaļgaitā. Līdz pašai bērnībai. Spilgti pārdzīvojumi. Katrreiz licies, ka esmu iztukšojusi sevi, zaudējusi daļu nevainības un ieguvusi kārtējo vilšanos vai jaunas cerības.
Pienenes
Tas bija pagājušovasar. Dzenot govis no tālajām ganībām, ievēroju, ka “Puzuru” mājās ievākušies jauni saimnieki. Tāds skaists vīrietis manos gados stāvēja uz sliekšņa. Krekls viņam bija vaļā un atklāja muskuļotu augumu. Vīrietis cieši paskatījās man acīs, un es jutu, ka svelmē pēkšņi kļuvis auksti. Tā man garām šai mājai iznāca iet katru dienu, un vienmēr skatu metu pagalmā, cerot atkal ieraudzīt svešinieku. Vilinājums bija liels. Viendien saņēmos, salasīju dārzā bļodu ar zemenēm, paņēmu tiko slauktu pienu kanniņā un gāju ciemos. Viņš izrādījās Andris. Mākslinieks. Laukos dzīvošot tikai vasarā. Piedāvāja gleznot aktu, tas ir, mani pliku. Piekritu, jo sapratu, ka nu man vairs nav, ko zaudēt. Nedēļu es katru vakaru nācu pie Andra. Kā viņš mani glezno, nerādīja. Teica, ka tas man būšot pārsteigums. Es, protams, gaidīju, kad viņš saņemsies un pieskarsies man. Taču tas nenotika. Biju kaisles pārņemta, likās, ka miršu, ja viņš nemīlēs mani. Bet viņš nemīlēja. Kad glezna bija gatava, teicu, ka nemaz negribu to redzēt. “Bija jauki ar tevi iepazīties,” viņš teica un sniedza man desmit latus. Sapratu, ka Andris vairāk nevēlas turpināt šīs attiecības. Es viņam biju tikai modelis. Naudu paņēmu. Vairāk nekad neapciemoju Andri. Reiz Rīgā aizgāju uz viņa gleznu izstādi un tajā ieraudzīju sevi – pliku baltā pārziedējušu pieneņu pļavā. Gleznas nosaukums bija “Manai mīlestībai”. Biju pārsteigta. Tā arī nesaprotu, kāpēc viņš negribēja mani.
Āboliņš
Meitu Līgu es patiešām atradu papardes ziedā. Tiesa, ne kopā ar vīru mēs tobrīd bijām. Mans otrais vīrs Arnolds bija devies papardēs kopā ar kaimiņieni Renāti. Un tā nu mēs ar viņas vīru Vili bijām pie ugunskura palikuši divatā, ja neskaita pulciņu bērnu. Klusējām. Man bira asaras. Vilis tās noslaucīja un apskāva mani. Viņš teica: “Iesim abi tavu vīru un manu sievu meklēt.” Tā mēs aizgājām. Bet beigās viņiem nācās meklēt mūs. Es patiešām piedzīvoju brīnišķīgāko seksu savā mūžā. Tas nebija papardēs, bet svaigi rasotā āboliņa pļavā. Ar Vili mēs gulējām tajā pliki un balti kā divi eņģeļi. Pēc tam mēs ar Vili palikām kopā vēl septiņus gadus. Abi kopā strādājām cūku fermā. Es baroju lopus, viņš mēza mēslus. Arī cūkas bija baltas. Un mēs pelnījām baltu naudu. Taču pamazām mīlestību apraka netīrais ikdienas darbs un alkohols. Vilis bez tā nevarēja. Bet es negribēju, ka bērniem jācieš. Arī mana mamma un brālis Ernests uzstāja, lai šķiros. Un tas notika. Pie manis palika divas manas meitas un arī Viļa trīs bērni bija izvēlējušies mani, nevis savu mammu. Alimentus nekad neesmu prasījusi un neviens man tos nav maksājis.
Pujenes
Ar pirmo vīru Valentīnu iepazināmies veikalā Maskavā. Es tur biju ekskursijā kopā ar grupu no mūsu rūpnīcas (kurā ražoja gludekļus). Liktenīgi, bet Maskavā veikalā man nozaga naudasmaku. Stāvēju un raudāju. Un tad pienāca Valentīns. Sāka izjautāt, kas par lietu, mierināja. Viss beidzās ar to, ka viņš mani kopā ar vēl pāris latviešu meitenēm no mūsu grupas uzaicināja uz restorānu. Tas bija burvīgs vakars. Es biju iemīlējusies. Tā pa īstam un pirmoreiz mūžā. Apmainījāmies ar adresēm. Mājās pārbraucot, sāku kaislīgu saraksti ar Valentīnu Maskavā. Vēstules rakstīju un saņēmu ik pārdienas. Viņš man rakstīja, ka mīlot, ka gribot precēties. Es aicināju Valentīnu ciemos. Gaidot draugu, apskrēju draudzenes, aizņēmos lietas, lai iekārtotu savu pliko un nabago dzīvoklīti. Paklājs, kristāla trauki, pat grāmatplaukts un televizors – nekā man netrūka. Pati tērpos krimplēna kostīmā, ap kaklu liku zelta ķēdīti un pirkstos – gredzenus no dārgmetāla. Frizētavā matus man kārtoja pusdienu. Valentīns vai kusa no mīlestības. Devāmies uz zagsu. Mūs sarakstīja tajā pašā dienā, mēs ļoti lūdzāmies. Kopā pavadījām trīs burvīgas dienas. Valentīnam bija jābrauc uz mājām. Viņš solīja atgriezties. Un atgriezās pēc pusgada. Es, būdama stāvoklī, šoreiz sagaidīju viņu plikā dzīvoklī. Bez frizūras. Ar saraudātām acīm, jo biju nobijusies, ka viņš vairs neatbrauks. Dzīvokli greznoja vienīgi rozā pujenes vecā māla vāzē. Valentīns samīlēja mani un aizbrauca. Patiešām uz visiem laikiem. Pareizāk sakot, mēs satikāmies atkal pēc diviem gadiem, lai izšķirtos. Tā bija Valentīna iniciatīva. Bet es tikmēr auklēju mūsu meitu. Es viņu nosaucu par Valentīnu. Tēvs gan neatzina šo bērnu par savu.
Ūdensroze
Gadu bija nostrādājusi par sekretāri pie kolhoza priekšsēdētāja. Padsmitgadīgs skuķis! Pēc vidusskolas augstskolā nebiju tikusi. Labi, ka priekšsēdētājs manī ieskatījās un uzaicināja strādāt pie sevis. Sūdzēties nevarēju. Tīrs darbs. Iepazinu pasauli, visus rajona priekšniekus, jo priekšsēdētājs ņēma mani līdzi uz pilsētu, kad tur bija sapulces. Arī uz atpūtas pasākumiem rajonā, kur citi ieradās ar sievām, viņam līdzi biju es. Komplimentus nevarēju ne atklausīties. Zināju, ka mani aprunā. Bet sirdsapziņa bija tīra, tāpēc neuztraucos par baumām. Arī tad ne, kad mājās māte man pārmeta un teica, lai es kaut priekšsēdētāja ģimenes bērnus pažēlojot. “Es taču neko tādu nedaru!” mēdzu atcirst. Sevī smīkņāju par priekšsēdētāja sievu, kad redzēju cik greizsirdīgi viņa zibina acis uz manu pusi. Parasti tad nodomāju – būtu nu labāk nometusi pusi liekā svara un nokrāsojusi sirmos matus.
Bija Līgovakars. Svinēja to vai puspagasts, sapulcējoties brīvdabas estrādē. Skanēja dziesmas, putoja alus. Es dejoju bez mitas. Arī ar priekšsēdētāju. Viņš bija gaužām noreibis, pat aizsvilies. Viņam gribējās būt pārākam par gados jaunajiem maniem kavalieriem Viņš teica: “Gribi, es pārpeldēšu dīķi un dabūšu tev ūdensrozi?” Arī es biju noreibusi un teicu: “Labi.”
Kad viņš slapjš un padevīgs ar ūdensrozi zobos izpeldēja krastā, piepeši man blakus bija viņa sieva. Priekšnieks samulsis skatījās te uz viņu, te mani un uzdāvināja puķi dzīvesbiedrei.
Es iesmējos tik gardi un uzvaroši. Piepeši bija slapja pļauka. Ar ūdensrozi, tā nokrita man pie kājām. Tā beidzās mana sekretāres karjera.
Liepziedi
Bija mana skolas izlaiduma balle. Man – 15. Zināju, ka tālāk mācīšos pilsētā – vidusskolā. Baltā blūzītē, paīsos svārkos, ar akurātu copi uz galvas, rozā kurpēs es stāvēju izlaidumā. Man sadāvināja vismazāk puķu, taču puiši dancināja visvairāk. Arī Uldis mani lūdza deju pēc dejas. Es gandrīz ne mirkli nedabūtu atpūsties. Bija karsti. Uldis ierosināja iziet ārā. Skolas pagalmā, rokās sadevušies, klusi gājām, nerunājot ne vārda. Smaržoja liepas. Šoreiz tās bija uzziedējušas neparasti agri. Un vecie koki pie skolas smaržoja kā liepziedu jūra. Bezgalīga, salda un vilinoša. Mēs atspiedāmies pret koku stumbru, un Uldis mani noskūpstīja. Tajā brīdī es dzirdēju meiteņu balsis dažus soļus tālāk. Tur, aiz jasmīnkrūma, viņas sēdēja uz soliņa un aprunāja kādu. Mēs abi ar Uldi saspicējām ausis. Pēc balss atpazinu, ka viena runātāja ir Ilga, mana solabiedrene.
Viņa teica: “Ja tas Uldis zinātu, kādā vazaņķē ieskatījies, viņš no kauna caur zemi izkristu. Viņa taču ir no bērnunama. Viņas vecāki droši vien ir dzērāji vai sēž cietumā. Ārprāts. Varu derēt, ka viņa ar laiku kļūs tāda pati. Ābols no ābeles tālu nekrīt. Ne velti tautā saka: cik gribi vilku baro, tas vienalga skatās uz mežu.”
Es sākumā nesapratu. Jautāju Uldim, par ko meitenes tur runā. Viņš klusēja. No skolas izlaiduma gaišajiem logiem gaisma krita tieši viņam sejā. Viņš bija apjucis. “Nu un kas,” Uldis teica, “tas jau netraucē mums draudzēties.” Es klusēju.
Un tad viņš jautāja tieši: “Vai tad tu nezini, ka tevi adoptēja?” Es atkāpos un skrēju projām. Mājās visi jau gulēja. Arī es devos pie miera, taču neaizmigu līdz rītam.
Tējasrozes
Bija mans pirmais skolas bērna vasaras brīvlaiks. Istabā uz galda stāvēja milzīga bļoda ar zemenēm. Blakus bija cukura trauks, krūze ar pienu. Mēs ar brāli Ernestu, kas bija palicis otru gadu septītajā klasē, locījām iekšā ogas citu pēc citas. Katru zemeni mērcām cukurā. Klāt piedzērām pienu. Abi no vienas lielās māla krūzes. Jau sāpēja vēders.
Es apgūlos mammas gultā. Ernests iegūlās blakus un teica, lai parādu vēderu. Viņš to nobučoja. Man kutēja. Hihināju. Ernests turpināja mani glāstīt. Smējos, lūdzos, lai viņš beidz un reizē prasīju, lai glāsta vēl. Pēkšņi jutu, ka glāsti kļūst sāpīgi. Kliedzu, lai Ernests beidz.
Saucu palīgā mammu, bet viņa laikam sākumā nedzirdēja, tad steidzās uz mājām no dārza, kur ravēja bietes. Sāpes bija neciešamas. Es neko nesapratu.
Pēkšņi bija tikai sāļas asaras, tumsa, un es pazudu tajā. Kad atvēru acis, mamma bija istabā. Viņa Ernestu plēsa aiz ausīm un sita viņam kur pagadās. Es joprojām nekustējos.
Mamma pienāca, sakārtoja manas drēbes un teica, lai ceļos. Es pat nepakustējos. Un tad viņa sāka kliegt un sist mani.
Istabas logs bija vaļā. Es skatījos uz rožu krūmu, kas bija viss vienos dzelteni baltos ziedos. To smarža ieplūda istabā un bija stiprāka par vēl neapēsto zemeņu aromātu.
Zilie zvaniņi
Paslēpos zālē, kas garāka par mani. Pļavā jutos kā mežā. Tētis atrada mani, noliecās, pacēla savās rokās, tad griezās straujā virpulī kopā ar mani. Man reiba galva, es smējos.
Tētis noķēra man sienāzi un ielika plaukstā. Sienāzis aizlēca, un es raudāju. Nevarēju nekādi saprast, kāpēc viņš negrib manā plaukstā pakavēties ilgāk.
No visām bērnības puķēm atmiņā palikuši zilie zvaniņi, bet ne tāpēc, ka pļavā tos būtu pamanījusi pāri visām citām puķēm.
Toreiz bija dienas vidus. Mammas un brāļa nebija mājās, viņi bija aizdzinuši govis ganos uz tālo pļavu un piekodinājuši, ka paliks tur ārdīt sienu līdz vakaram. Es spēlējos ārā, sagribējās padzerties ūdeni. Kad ienācu istabā, tētis gulēja gultā. Sieviete viņam blakus nebija mana mamma. Tētis sadusmojās, mani ieraugot, un dzina projām. Es raudāju.
Vēlāk sieviete iznāca pagalmā. Viņa skatījās uz mani, neko neteica. Tad noliecās un noplūca zilu pļavas zvaniņu, kas stīgoja pie paša mājas pakša. Viņa teica: “Ņem, tas tev. Skaists.” Es neņēmu. Un viņa aiznesa zvaniņu sev līdzi.
Drīz pēc tam tētis aizgāja no mūsu mājām un nekad vairs nenāca atpakaļ.
