Nesen mans velosipēds nostāvēja piesiets pie kādas ceļa zīmes netālu no redakcijas uz divām dienām. Kad beidzot slēdzu to vaļā, pie manis pienāca sieviete un teica: “Ā, tas ir jūsu ritenis! Es jau domāju policijai zvanīt, jo domāju, kam tad tas ritenis te divas dienas stāv. Varbūt kāds nomiris…”
Es atteicu, ka ar mani viss ir kārtībā un nav jau liela muiža atstāt riteni kaut kur pieāķētu uz kādu laiku, bet viņa man turpināja stāstīt par dzērājiem, izdauzītiem puķu podiem un asinīm. Un tas viss noticis netālu no tās vietas, kur mans velosipēds vientulībā pavadījis divas dienas. “Brīnums, kā jums viņu nenozaga!” sacīja sieviete. Es paskatījos uz sievieti, tad uz savu velosipēdu un atteicu, ka viņš taču ir trakoti vecs. Es tā vienmēr atbildu, kad kāds man aizrāda par to, ka nomētāju savu velosipēdu sazin kur. Vienreiz to ņems un nozags, un tad es noteikti nožēlošu savu neuzmanību.
Mans velosipēds ir tāda gaužām sentimentāla vērtība. Iegādājos to Rīgā, Latgalītes tirgū, par 20 latiem, un tas man Rīgā palīdzēja tikt pāri grūtiem laikiem. Nakts melnumā velosipēds mani vizināja pa neona piepildītu pilsētu, Mežaparka baisajiem mežiem un blokmāju paradīzēm. Arī te tas man palīdz. Ir uzticams ceļabiedrs, kurš dažreiz salūst, čīkst un grab, bet varbūt tikai stāsta. Ir tik viegli, ja tu vari braukt ar velosipēdu, bet ir pavisam grūti, kad saproti, ka dažbrīd būtu labāk iet kājām.
Alūksnē nav riteņbraucēju celiņu, un tas braukšanu ar velosipēdu padara daudz sarežģītāku. Šajā mazpilsētā mums tomēr dažreiz pietrūkst vietas un mēs rīvējamies cits gar citu. Es ar savu velosipēdu mēdzu izbiedēt kādu domās iegrimušu gājēju, un var arī pienākt tāds brīdis, ka tad, kad atstāšu savu velosipēdu kaut kur nepieskatītu, viņš nudien paliks bez riteņiem, jo kādam būšu apnikusi. Tā mēs, velobraucēji, te cīnāmies, jo mums ir jāsadala viena pilsēta starp mums visiem. Es ceru, ka kādreiz tas mainīsies un Alūksnē būs riteņbraucēju celiņš, lai mēs arī turpmāk, kad ieraudzīsim kāda cilvēka velosipēdu, domātu labas domas, nevis domātu par to, ka atkal jau pa pilsētu mētājas satiksmes traucēkļi. Mums ir jādala ceļš vai nu ar cilvēkiem, vai automašīnām. Dalīt ceļu ar automašīnām riteņbraucējiem šobrīd Alūksnē ir ļoti grūti, jo šaurās riepas mēdz iesprūst izdangātajos un izraktajos ceļos. Tā nu mēs mokāmies un grīļojamies pa akmeņu piebārstītiem ceļiem un tikai ceram, ka reiz arī mums būs savs ceļš, uz kura mēs nevienam netraucēsim, un ne gājējiem, ne autovadītājiem nesāksies kāda īpaša alerģija, ieraugot velosipēdistus. ◆
