Kad Latvija tikko iestājās Eiropas Savienībā, Alūksnē lepojās: “Eiropa sākas ar mums – ar Alūksni!” Daudz tika domāts un darīts, lai attālo pilsētu Krievijas pierobežā padarītu pievilcīgu, lai tā visiem, kuri šķērso valsts robežu, paliktu atmiņā ar savu īpatno tēlu, ne tikai ar gadsimtos veidotu vēsturi, arhitektūru un ainavu. “Gribējām, lai visi ārzemnieki, kuri te iebrauc, ieraudzītu kaut ko skaistu un vienreizēju. Un arī tie, kuri ierodas uz pasākumiem, sevišķi uz Pilsētas svētkiem, lai ierauga un saklausa kaut ko īpašu. Tad reklāma no mutes mutē izplatās ātri un ar garantiju,” atceras Latvijas Dizaina savienības biedre Antra Lielmane. Tiesa, šis sauklis nav aizmirsts. Bet kā iecere tiek īstenota?
Tagad A.Lielmane ir pašnodarbinātā. Mākslas akadēmijā apgūtās zināšanas un ilgu gadu pieredze pilsētvides veidošanā izrādījās nevajadzīga dzimtajai un tik mīļajai Alūksnei. Tāpēc Antra negaida un negatavojas Pilsētas svētkiem kā kādreiz, tomēr par spīti noliegumam vārdos ir jūtams – sirds vēl smeldz par to, kas nav izdevies vai slikti paveikts pilsētvides labiekārtošanā, un ielīksmojas par visu, kas tajā ir skaists.
– Ko tagad labu ieraugi
pilsētā?
– Ir glīti appļauta zaļā zona. Pie strūklakām ir tiešām skaista puķu dobe. Pavasarī bija arī lieliska tulpju dobe pie pašvaldības aģentūras “Spodra”. Manuprāt, “Spodrai” ir lieliska dārzniece, profesionāla. Taču nevajadzētu skulptūras apstādīt ar puķēm. Skulptūra ir mākslas darbs, kas labi izceļas uz zāliena. Alūksne bija vienīgā pilsēta Latvijā, kas saņēma balvu projektā “Gaismas tilti”. Diemžēl pie Pilssalas tilta uz valsts 90.gadadienu dāvinātajai kolonnai, ko veidoja Mākslas akadēmijas profesors un speciālisti, blakus ir puķu dobe, kurā nav redzama ne krāsu toņu, ne grafikas zīmējuma saskaņa. Šo puķu dāvinātājai SIA “Sprogas” varēja piedāvāt citu vietu dobes veidošanai. Kāpēc ir jāapstāda māksla?
– Ejot pa Alūksni, droši vien rodas dažādas domas, izjūtas un ierosmes.
– Tā ir. Bet sevišķi žēl man ir, ka izlemts – tiks nojauktas pilsētas autobusu maršrutu pieturas. Protams, to vietā būs citādas pieturas. Taču negribētos, ka tām tiktu izmantoti sintētiskie materiāli un pieturvietu dizaina standarti. Mani neuztrauc, ka vairs nebūs pēc manas ieceres veidoto pieturu, tomēr jaunajām vajadzētu rīkot dizaineru konkursu, iesniegto darbu vērtēšanai piesaistot profesionālu žūriju. Ne tikai Alūksne, jebkura mazpilsēta ir pelnījusi savu identitāti. To atrast un veidot nav viegli. Arī man šīs pieturas netapa viegli, jo ir svarīgi, lai forma iederētos pilsētvidē kā mazā arhitektūra. Tieši identitāte ir pats svarīgākais, kā šobrīd pietrūkst Alūksnei. Ja tiek apgalvots, ka vēlas attīstīt tūrismu, tad tai ir jābūt. Protams, ir jādomā par ēdināšanu un naktsmītnēm, turklāt ir jābūt ne tikai apskates objektiem, bet arī norādēm, kuras palīdz tos ātri atrast. Turklāt svarīgs ir to dizains. Tagad norādes ir zaļi dzeltenas ar uzrakstiem latviešu, angļu un krievu valodā. Tās ir zaļi dzeltenas, tāpēc neizceļas uz parka zaļā fona. Pietrūcis dizainera domas.
– Mēdz teikt, ka šis ir viduvējību laikmets. Tiek noniecināti profesionāli speciālisti, jo atbildīgos amatos nonāk cilvēki, kas visu zina labāk.
– Manuprāt, tā notiek tāpēc, ka nevienam nepatīk kritika. Mākslinieks pēc savas būtības ir cilvēks, kurš redz nedaudz tālāk par degungalu. Turklāt viņš spēj pateikt to, ko domā. Tādi cilvēki daudziem ir neērti. Tāpēc var notikt tā, ka mietu pieliek pie ceļazīmes, aptinot to ar auklu, jo ir pilnīgi vienalga, kā tas izskatās. Neviens par to nedomā. Man ir daudz ideju, bet negribas ar tām dalīties.
Te ir mana dzīvesvieta, un ar to pietiek. Kopju savu dārzu un daru to, kas man patīk, kas rada prieku. Baudu saulainās vasaras dienas, arī veicu radošus darbus, lai nejustos kā liekēde vai kādam parādā. Braucu peldēties uz ezeru un baudu rēnos vakarus. Tas ir tik skaisti! Biju aizbraukusi uz Jūrkalni, kur jūra un vējš aizpūš visu nevajadzīgo un sakārto domas. Viss sliktais pazūd, bet paliek labais. Pagājušajā gadā sadarbojos ar firmu “RC ainava”, ar kuru kopā piedalījos konkursā šāgada lielo Dziesmu svētku izstādes iekārtošanai, kurā mana ideja ieguva trešo vietu. Konkursa uzvarētāji iekārtoja lietišķas mākslas izstādi “Dziesma top citādi”, kuru ir vērts apskatīties. To vēl var izdarīt līdz 8.septembrim “Rīgas mākslas telpā”. Nav viegli izvietot cimdus, zeķes, villaines, segas, tamborējumus, rotaslietas un amatnieku darinājumus vienā ekspozīcijā, taču tas ir izdevies skaisti. Piedalījos arī Dziesmu svētku logo konkursā, taču manī nav rūgtuma, ka uzvarējis ir cits. Konkurss ir konkurss. Ne mazāk svarīgi ir būt aizņemtai ar radošām idejām, piedāvājot tās.
– Kas no paveiktā ir devis lielāko gandarījumu?
– Rotondas restaurācija, kas vilkās 10 gadus. Prieks ir par to, ka toreizējā galvenā arhitekte Anita Šteinerte kritiskajā brīdī to neļāva demontēt. Tā arī sākās glābšanas un restaurācijas darbi. Pamazām piesaistīju finansējumu no Valsts Kultūrkapitāla fonda un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā meklēju uzticamus un prasmīgus būvniekus, kamēr 2007.gadā šis valsts nozīmes kultūras piemineklis bija restaurēts. Gandarījumu deva arī renovētā tilta uz Pilssalu izgaismojums, kas pēc Pasaules arhitektūras dienas atzīmēšanas Alūksnē galvaspilsētas pārstāvjiem deva “grūdienu” izgaismot dzelzceļa tiltu Rīgā. Autobusu pieturvietām un norādēm pilsētā piedabūju arī parka norādes, kas nebija vienkārši. Turklāt uz tām ir gan visa informācija, gan kartes. Tiesa, tās varētu vēl uzlabot. Valmieras arhitekte gribēja nošpikot šo ideju, bet es iebildu – nekādā gadījumā. Daudz ieceru ir īstenots sadarbībā ar Ivetu Kovtuņenko, kas arī domāja, lai pilsēta labi izskatās un lai ir skaisti svētki, rosinoši pasākumi. Rūpējos arī par svētku noformējumu pilsētā. Jebkurā gadījumā pilsēta ir jāuztver kompleksi, nevis kā atsevišķas rotātas egles Ziemassvētkos. Ir jādomā, kā pilsēta izskatīsies, iebraucot no vienas un no otras puses, kur būs dominante. Tie ir kompozīcijas principi, kuri ir jāievēro.
– Vai kādreiz nav bijusi doma aizbraukt no Alūksnes un varbūt arī no Latvijas? Dvīņumāsa jau ilgāku laiku dzīvo un strādā Anglijā.
– Ja nav naudas, tad ir jābrauc. Nav citas izejas, ja ir jāuztur bērni, kas mācās skolā. Tā ir mūsu valsts problēma. Tiesa, nozīme ir arī pašvaldībai, kas rūpējas par savu iedzīvotāju labsajūtu. Darbavietas, protams, tā nevar radīt, bet veicināt to veidošanu var. Ir pilnīgas muļķības, ka tagad domā, kā atgriezt atpakaļ aizbraukušos. Lai nodrošina jaunajām ģimenēm un jaunajām sievietēm, kuras ir dekrētā, kaut aizdevumu, kas dotu iespēju sev un bērnam radīt dzīvesvietu. Tiesa, paliek jautājums, kā spēs atdot aizdevumu. Taču valdībai par to vajadzētu domāt.
– Ko pēdējā laikā esi guvusi izstādēs un citās radošās izpausmēs?
– Jau pieminētajā Jūrkalnē bija laikmetīgās mākslas izstāde, ko veidoja jaunie mākslinieki. Tajā bija filozofiski darbi, kuri rosināja domāt, kas paliks aiz mums. Apdedzis koks? Ķirmju sagrauzts dēlis? Smilšu čupiņa? Izstāde bija ļoti laba, taču tagad arī Jūrkalnē ir mazāk tūristu. Vairāk dodas uz Kolku, kur arī mēs bijām. Visu nosaka profesionāļi, kuri nestrādā tikai krēsla dēļ, bet prot veidot tādu piedāvājumu, kas ieinteresē. Abi ar vīru esam pievērsušies gleznošanai. Man tas patīk. Daudz interesanta uzzinu Dizaineru savienības sanāksmēs, kurās tiekamies katru mēnesi. Tās ir motivējošas, jo problēmas visur ir līdzīgas. Mēs ar vīru esam ceļotāji. Esam bijuši Venēcijā, Horvātijā, Florencē, Romā, Čehijā, Ungārijā, Norvēģijā. Kad iebrauc senā cietoksnī vai zvejnieku ciemā, piemēram, Sāremā, tur ir vienreizējas sajūtas, jo tā ir dzīva māksla. Nav tur plastmasas un citu sintētisku materiālu, viss ir dabisks. Tāpat ir Ovišos pie Kolkas raga. Tādas vietas ir saudzējamas un sargājamas. Alūksnē īpaša ir sarkano ķieģeļu māja Lielā Ezera ielā un māja ar kokgriezumiem virs logiem blakus “Iki” veikalam. Uz Latgales un Miera ielas nesen pamanīju privātās mājas ar pilastriem pie ieejas. Ir vērts ieskatīties, jo tas ir fantastiski. Vērojot un pētot, tapa autobusu pieturas, tāpat ir arī veidojamas citas iezīmes, kas veido pilsētas identitāti. Alūksnē ir daudz valsts nozīmes kultūras pieminekļu, ar kuriem var lepoties. Turklāt daļa pilsētas ar savu uzbūvi ir valsts nozīmes kultūra piemineklis. Tai ir savdabīgas, sakrustotas ieliņas, kādu nav nekur citur.
