Šīs nedēļas laikā vairākas reizes esmu dzirdējusi saskumušus cilvēkus, kuri teikuši, ka portālā “aluksniesiem.lv” ir saņēmuši viņiem adresētus nepatīkamus komentārus. Var jau būt, ka šī tēma ir tik veca, cik cilvēku vēlme kādu aprunāt, taču es tomēr gribēju jau atkal par to uzrakstīt.
Reiz dzīvoja pieci cilvēki. Neviena cita viņu pilsētā nebija, un tā nu šiem pieciem cilvēkiem bija jāmācās sadzīvot. Reiz viņi izdomāja izveidot portālu, kurā katrs anonīmi varētu par saviem biedriem izteikties. Nevienam no viņiem nepietika drosmes pateikt otram acīs to, kas uz sirds un uz mēles. Tā nu viņi katrs sev izvēlējās segvārdu, un nu viņiem šķita, ka pilsētā jau ir desmit cilvēki. Dzīve kūsāja, un portālā sāka atklāties daudz kas interesants. Ne tikai kādas sadzīviskas detaļas, bet arī tādi blokmāju cienīgi viedokļi citam par citu. Cilvēki sāka arvien mazāk savstarpēji uzticēties, jo viss uzreiz varēja nokļūt portālā, kur jau uzdarbojās anonīmā drosme, kas tās pašas bailes vien bija.
Diviem pilsētas iedzīvotājiem tas sāka apnikt, bet viņi saprata, ka portālu nevarēs aizvērt un arī cilvēkus mainīt gluži viņiem neizdosies. Tā nu viņi izdomāja sākt veidot citu kopienu. Tiesa, sākumā viņi īpaši neatšķīrās no pārējiem trīs biedriem, jo arī viņi uzsāka cīņu portālā. Tā nu tagad tur cīnījās grupējums pret grupējumu. Tā vietā, lai apsēstos pie galda un drosmīgi izteiktu visu cits citam acīs, viņi turpināja skraidīt pa portālu, tērpušies aizsargtērpos un bakstīdami citus biedrus ar asas mēles duncīšiem. Bakstīja, bakstīja, līdz aizmirsa, ka visi viņi tomēr ir cilvēki un visiem viņiem jāsadzīvo šajā pilsētā. Diemžēl gluži sadzīvot vairs neizdevās. Cilvēki vispār sāka mazāk runāt, un arī grupējumi sāka šķelties. Neviens vairs nedzēra kopā tēju un neizteica drosmīgos vārdus: “Klau, man pret tevi kaut kas ir, un ļauj man to pateikt tev acīs!” Tā arī izmira mazā pilsētiņa, bet ceļā uz debesīm tās bijušie iedzīvotāji saprata, ka nu ir pienācis laiks izrunāties, jo – nebija jau vairs interneta, kur radīt portālus.
Slēgt portālu nevarēs. Slēgt mutes virinātājus arī nevarēs. Attieksmi mainīt dažreiz arī neizdosies. Ko tad īsti darīt? Varbūt kārtējo reizi nostāties pie spoguļa un pateikt sev, ka arī es esmu cilvēks un būt cilvēkam nozīmē uzņemties atbildību par sevis teikto. Varbūt mums visiem ir jāmācās lieki nevirināt mutes, varbūt vajag pasludināt kaut vai vienu dienu pilnīgi bez interneta, pilnīgi bez vēlmes ielūkoties cita darbos. Tikai vienu dienu, kad varētu nopirkt kādu vīna pudeli un aizbraukt pie cilvēka, kurš mums nepatīk, lai pateiktu viņam visu acīs. Vai mēs maz gribam ko tādu uzdrīkstēties?
