“Tu man sabojā visu dzīvi,” meita uzkliedz mātei. Pusaudze pieprasa jaunus džinsus, bet māte atbild, ka šomēnes nesanāks. Māte domā, ka meita tos nav pelnījusi, jo nereaģē uz prasību sakārtot istabu. Pēc strīda pusaudze izstumj māti no istabas un vēl pasaka: “Aizveries!”
Neuzkraut atbildību
“Tīņu rupjības, agresija un aizvainojums saistīti ar straujajām fizioloģiskajām pārmaiņām. Pusaudžiem liekas, ka ir jau pieauguši, bet viņu uzvedība bieži ir nepieņemama,” situāciju skaidro psiholoģe Sarmīte Štāle. Tīnis ir rupjš un izaicinošs. Vecākiem šķiet, ka bērns viņus speciāli kaitina. Patiesībā bērns ar šādu uzvedību vēlas panākt pretējo – saņemt vecāku uzmanību.
“Tas, ka pusaudzis izrāda neapmierinātību, ir vēlme aizstāvēt savu neatkarību un tiesības. Iekšēji tās ir gaidas pēc vecāku atbalsta,” norāda psiholoģe. Darīt pretēji – šāda bieži vien ir pusaudža vecuma īpatnība.
Ko darīt vecākiem? Pret pusaudzi vairs nevar izturēties kā pret bērnu. Mēģinājums runāt ar atvasi kā ar pieaugušo arī piedzīvo neveiksmi. Psihologu ieteikums – nezaudēt šajā grūtajā augšanas periodā saikni ar savu atvasi un nenovelt atbildību par pieņemtajiem lēmumiem uz pusaudža pleciem. Pusaudzis vēl ir bērns, kuram nepieciešams vecāku atbalsts, pat ja viņš tam pretojas. Pusaudži ir pastiprināti jūtīgi, tāpēc, saskaroties ar problēmām un nesaņemot atbalstu, viņi nezina, kā rīkoties. Pusaudža uzvedību saasina nesaskaņas ģimenē. Bērns nejūtas labi, ja viņam mīļi cilvēki nesaprotas, rīko skandālus vai nerunā viens ar otru. Šādā situācijā pusaudža bēgšana no mājām ir veids, kā izturēt spriedzi.
Vecāki prot pieprasīt
“Vecāki labi prot pieprasīt, bet svarīgi ir iemācīt pusaudzim risināt problēmas, sagatavojot bērnu patstāvīgai dzīvei,” uz vecāku lielāko kļūdu norāda S. Štāle. Psiholoģe iesaka ieklausīties, ko saka bērns. “Ir svarīgi uzklausīt bērna viedokli. Varam to nepieņemt, bet ir svarīgi izrādīt cieņu.” Pusaudzim bieži vien pietiek ar to vien, ka viņu uzklausa un nemetas virsū ar pārmetumiem. Tīnis izrunā savus pārdzīvojumus un jūtas tā, it kā problēma būtu jau atrisināta. Tas skaidrojams ar to, ka pusaudži jūtīgāk par pieaugušajiem uztver apkārtējo pasauli.
“Pusaudžu vecumā notiek savas identitātes meklēšana. Pusaudzis izmēģina visdažādākās lietas gan apģērbā, gan izskatā, gan uzvedībā. Svarīgi šādās reizēs ir tas, kā reaģē pieaugušais,” norāda psiholoģe.
Vecākam ir jānovērtē, vai pusaudzis attīstās normas robežās vai – gluži pretēji – ir nepieciešama iejaukšanās. Svarīgi ir nesākt rīkoties kā pusaudzis – agresīvi un kritiski. Steidzami situācija jārisina, ja bērns bieži sāk kavēt konkrētas stundas, neierodas uz ārpusskolas nodarbībām. Pusaudzi nevar sazvanīt, jo viņam it kā izlādējies telefons, viņš vairs nevēlas piedalīties ģimenes pasākumos un bieži aizbildinās, ka viņam kaut kas sāp.
Tīnim daudz pretenziju
“Vecāku neapmierinātību var saprast, jo pretenziju līmenis pusaudžiem ir diezgan augsts,” novērojusi S. Štāle. Bērni vēlas baudīt pieaugušo priekšrocības, saglabājot nelielu pienākumu devu. Bērni vēlas labu apģērbu, lielu kabatas naudu, apmeklēt draugus, kad vien to vēlas. Viņi mēdz būt egoistiski un paziņot, ka tas ir vecāku pienākums – visu nodrošināt.
Iemesls – bērns grib iekļauties savā draugu grupā. Viņš meklē sevi, novelkot jaunas robežas. Viņš grib būt pārāks par draugiem, šādi nodrošinot līderpozīcijas. Bērns vēlas jaunāko telefonu, modernāko apģērbu. Vecākiem šīs problēmas šķiet bērnišķīgas. “Pieaugušajiem bieži liekas, ka pusaudžu uzvedība ir neadekvāta. Bet mēs bieži paši izturamies pret viņiem kā pret maziem bērniem, nevis augošām personībām,” pauž S. Štāle. Uzvedības problēmas rada gan pārāk stingri ierobežojumi, gan pilnīgs to trūkums. Vecāku uzdevums – nospraust robežas, kas jāievēro abām pusēm.
Attīstās lēcienveidīgi
Ir veiksmīgi pārdzīvots spurainais vecums – kāds vecāks var padomāt, ka iejaukšanās ir līdzējusi bērnam kļūt tādam, kādu viņu vēlas redzēt vecāki. Modrību zaudēt nevajag, jo bērni attīstās pakāpeniski un lēcienveidīgi, atzīst S. Štāle.
“Vecuma posmā no 10 līdz 16 gadiem gan zēnu, gan meiteņu ķermenī norit lielas pārmaiņas – bērns veidojas par pieaugušo. Šo posmu sauc par pubertāti. Pārmaiņas visiem nesākas vienā un tajā pašā vecumā, tādēļ ir grūti paredzēt, kad tas sāksies. Kādam šīs pārmaiņas pamanāmas 10 gados. Citam varbūt tikai 12 gados. Palīdzēt bērniem kļūt pieaugušiem ir vecāku uzdevums. Bet, lai viņš pieņemtu mūsu palīdzību, nepieciešamas cieņa un savstarpēja saprašanās ģimenē,” iesaka psiholoģe.
Pubertātes perioda jūtīguma dēļ pusaudzis asāk izjūt vecāku starpā valdošo gaisotni. Viņš jūt, vai vecāku starpā valda patiesa sirsnība vai izlikšanās.
Vērtīgi uzzināt citu pieredzi
“Mēs zinām par izmaiņām pusaudža organismā, par viņu psihes īpatnībām. Ir ļoti daudz literatūras par pusaudžu vecuma krīzi. Vēl vairāk – katrs to ir piedzīvojis. Jebkuram vecākam ir labi iepriekš zināt, kas notiek un ar ko jārēķinās šajā vecumā,” pastāsta S. Štāle.
Viņa iesaka vecākiem atrast grāmatu, kurā palaikam ielūkoties, lai pubertātes periodā izprastu savu bērnu. Tas ļaus apzināties, ka līdzīgi klājas daudzām ģimenēm, un sniegs ieteikumus, kā rīkoties un sarunāties ar savu tīni.
